Miljoniem dienu šķiet te nekas nav rakstīts, neviens šeit nav dzīvojies, ja vien neskaita to, ka laiku pa laikam šeit nomainu savus gadus, pielieku klāt kādu radinieku, izdzēšu kādu kāmi, bet tā es te joprojām ar ķiršu alu un dzērveņu saldējumu, un, ak jel, tām pašām entajam kleitām – joprojām. Vērtības nemainās, ja vien neskaita to, ka tagad pati cepu arī siera kūkas, kad mācēšu “pa īsto” audzēt arī taureņus, būs jāmaina arī tas stāsts. Ceru, ka taureņus “pa īsto ” neaudzēšu, kas to zina, vai izdosies vēl izdomāt kaut ko tik spārnotu.

Iestājies ziemiņš un aukstums laiku pa laikam iekož degunā, un vaigi kļūst sārti, cimdi izlien no kabatām un cepure nokāpj no plaukta (bez bumbuļa, tā ar bumbuli mani gaida mājās, kā jau visi mīļi, kas mēdz Tevi tur gaidīt), un biezākas zeķbikses ļoti ikdienišķās krāsās (man ir vieni mežaini legingi – tas sirdspriekam), kleitas nemainās, kleitas paliek joprojām. Pa kuru laiku mēs pieaugām? Vai tikai vēl augam?

Pa kuru laiku mani pamatskolas klasesbiedri kļuva par vecākiem? Pa kuru laiku “kreklu” pirmkursnieki, kļuvam par vadītājiem? Ei, laiks, neesi mūs apkāsis un aizskrējis mazliet par ātru? Vai tomēr mēs esam tie, kas ir “sažuļījuši” laiku – un tagad tie, kas toreiz jau skaitījās veči, tagad joprojām ir jauni? Un mazliet arī joprojām auni.

Ar gladiolu zobenu Vasarai nocirst galvu un izcept to kļavu sārtā. Ak, Vasara, tikai nesaki, ka Tu nebur, ka acis Tev nemirdz zaļas, kad Tu caur eglēm vēro pīpeņu pļavas. Vasara, tikai nesaki, ka Tu nebur – pat saulriets mazliet sajucis prātā, kad krītot aiz pamales sarkanās krāsās mirdz tāpat kā pirmās asteres dārzā.
Vasara, pagaidi, nebēdz! Nobaudīsim pirmo salnu rūgtumu, es Tev uzlikšu galvu uz pleca un izstāstīšu, kāpēc es Tev toreiz teicu – piever acis… Un Tu manā tējas krūzē uzputosi pēdējos vasaras mākoņus, devītos viļņus, mazliet laimes un sirdsgudrus vārdus.
Kad Tu piebur ķiršu saldumu lūpām, bizei piepin rudzupuķu ziedus un sirdij, sirdij pieliec kliņģerīšu sauli – tā dziedē.
Reizēm par Tevi, Vasara, garāki izaug saulgriežu ziedi kātos.

Balts neprāts kā ābeļu ziedi
Zied sirdī pavasara prieks
Nāk vasara basām kājām
Un paņem mani sev līdz
Uz saulrietiem vēliem un košiem
Un nopļautiem miglas vāliem
Siltiem lietiem un zvaigžņu naktīm
Paņem mani sev līdz

Iekrita ievziedi tieši sirdī,
Viss ievu ziedēšanas aukstums
Bira caur kauliem,
Bet tur glabājās siltums,
Kur manas acis tavējās skatās.
Ir pavasaris ielīdis aiz apkakles
Un bīda mēbeles viesistabā…
Bet dejot var arī uz galda!

Reizēm tik vien tā prieka vajag – kā bantīti piespraustu klāt pie kleitas malas un matos iegrieztas sprogas. Smaids rada smaidu, cīrulis debesīs iesēj prieku uz zemes. Trallināšana – visjaukākais pavasara sporta veids. Patrallināt, notrallināt, uztrallināt… Lai jau tiek – ja kleita ar bantīti un matos sprogas,tad jau var uzvarēt trallināšanas visgarākajās distancēs, kur priekā pagurst kājas un prāts pārvēršas neprātā, trallināšanas sprintā uzvarēt grūtāk – kad atnāc un pasmaidi, un viss mazliet sajūk prātā.

Kāds gudrais reiz teica – ja neesot dzirkstelītes, tad nevar. Kam man dzirkstelīte, ja ir vesels ugunskurs?

Priekā un pavasarī!

Pierunā pilnu tukšumu, pierunā pilnas rindas, un lapas, vārdus. Sadur tās uz sētas mietiem, sadur tās torņu smailēs. Pierunā mani ticēt. Klausīšos kā nekad. Sarunā skaistu saulrietu vakarā, kad saule nokāpj pa debesu trepēm un visi saules zaķīši dodas gulēt. Sarunā, ka varēsim parunāt tādā saules pielietā brīdī. Būsim atlieti saules staros un vārdi tiks kaisīti pļavā. Ierunā savu balsi gliemežvākā, tad pieliec ausi – klausies un dzirdi, kā jūtos, kad parunā ar mani. Pieliec ausi un klausies – it kā viens pats pasaulē esi, viens pats savā zemeslodē. Norunā tikšanos liepziedu bišu sanoņā – parunā ar mani tik skaļā klusumā.

Akmeņi arī aug. Kā putekļi uz tiem nosēžas visi nepateiktie vārdi – viss tas labais, ko kādam neesi paspējis pateikt, viss tas mīļais, ko kādam neesi paspējis atdot, viss tas skaistais, ko neesi ar kādu paspējis piedzīvot. Akmeņi veļas brangumā, akmeņi tiecas dziļumā, akmeņi asaro. Smagums gulst visos ceriņziedu pavasaros, smagums gulst visos sapņos, smagums kāpj domās. Laiks to pulē kā oli jūras krastā, laiks savelk taj` smagumā rievas kā visdomīgākajā pierē. Bet neko laiks atpakaļ neatdod, neko laiks nemāk par nebijušu padarīt. Laiks varbūt iemāca piedot.

Nekrāj, nevairo akmeņu smagumu – ej, notērē savus lolotos labestības vārdus, palaid vaļā tās mīlestības domas – tās noteikti sasniegs adresātu. Tikai pasaki. Ej, piedzīvo un padali savu sapni,ar tiem, kas Tevi lolo, ar tiem,kas jau sen dzīvo Tavos sapņos. Kas gan ar Tevi var notikt? Tevi var nesaprast – jā, varbūt. Bet varbūt labāk tā,nekā noliekt galvu un teikt – piedod,par vēlu. Neaudzē akmeņus, audzē prieku.

Citi manu laiku laikam skaitīt māk labāk – jo man pašai tā nepietiek, bet no malas šķiet, ka paliek pāri. Tad svešas saujas iegrābjas manās ciparnīcās. Pa minūtei vien, pa mirkļiem. Reizēm pat pati nepamanu, kā mans laiks jau svešās kabatās sabāzts. Skumji. Bet kad apsietu ar sudraba lentīti savu laiku dāvini, tas nākošā rītā guļ nolikts uz sliekšņa – ņem atpakaļ. Skumji kvadrātā.

Skatienu izlādes piepilda telpu. Debesis šonakt vientuļas, tām pietrūkst robainā mēness vaigi. Nakts pasaku laumiņas kā balerīnas staigā elektrovados. Un Tu dabū pa pirkstiem ikreiz, kad domā – šoreiz varēs vēl mazliet tuvāk. Koku ēnas uz mājas sienas laternu gaismā ar vēju kailajos zaros rotaļājas. Un tukšums plaukstās ikreiz, kad šķiet, ka tieši šodien paliksi manās rokās. Virs ielām pilsētā klusums nolaižas – apbružāts, novalkāts, mierinošs. Tumsa apskauj visu no gaismas līdz gaismai, no arlabunakti līdz labrīt. Tikai nebaidīties.

Skatienu uzlāde – dziļākais acu skatiens, mulsākais smaids. Un bailes uzšauj Tev pa nagiem ikreiz, kad šķiet – nu jau tūlīt viss, viss būs galā un tumsu nenāksies dzīvot vienam. Pūču ūjināšana, sikspārņu lidojums, nakts tējas krūzīte šķindoņa. Nakts  uzdzīvo. Skatieni piedzīvo. Bet kopā tie nedzīvo.

Skatienu izlāde. Un nekas vairāk.

Sirds, izkalta kopā ar sapņu zirga pakaviem, nemēdz būt  rāma. Tā auļo. Caur priekiem, caur bēdām, caur piedošanām un izmisumam. Tā lidot gribētu kā tramīgs putns pavasara rītā, bet nevar. Pārāk smaga roka to kalusi. Gribas izrauties, gribas pacelties – nevar. Visvairāk nevar, kad esi pats zem sava āmura uz savas laktas. Tā gribētu brist basa rīta rasā. Nevar. To izkala ziemā un neviens neiemācīja, kas ir vasara. Aizmirsties, attālināties… Neiznāk. Tie diegi paši pītie raisās visgrūtāk vaļā, kad laikā tie nepārgriezti.

Sirds, izkalta kopā ar sapņu zirga pakaviem, auļo caur mežu ieķērusies tā paša zirga krēpēs. Elpot kļūst vieglāk, straujāk…Vēl mazliet un iemācīties izdosies laimi.