Sirds, izkalta kopā ar sapņu zirga pakaviem, nemēdz būt rāma. Tā auļo. Caur priekiem, caur bēdām, caur piedošanām un izmisumam. Tā lidot gribētu kā tramīgs putns pavasara rītā, bet nevar. Pārāk smaga roka to kalusi. Gribas izrauties, gribas pacelties – nevar. Visvairāk nevar, kad esi pats zem sava āmura uz savas laktas. Tā gribētu brist basa rīta rasā. Nevar. To izkala ziemā un neviens neiemācīja, kas ir vasara. Aizmirsties, attālināties… Neiznāk. Tie diegi paši pītie raisās visgrūtāk vaļā, kad laikā tie nepārgriezti.
Sirds, izkalta kopā ar sapņu zirga pakaviem, auļo caur mežu ieķērusies tā paša zirga krēpēs. Elpot kļūst vieglāk, straujāk…Vēl mazliet un iemācīties izdosies laimi.
Lindošana. 