Skatienu izlādes piepilda telpu. Debesis šonakt vientuļas, tām pietrūkst robainā mēness vaigi. Nakts pasaku laumiņas kā balerīnas staigā elektrovados. Un Tu dabū pa pirkstiem ikreiz, kad domā – šoreiz varēs vēl mazliet tuvāk. Koku ēnas uz mājas sienas laternu gaismā ar vēju kailajos zaros rotaļājas. Un tukšums plaukstās ikreiz, kad šķiet, ka tieši šodien paliksi manās rokās. Virs ielām pilsētā klusums nolaižas – apbružāts, novalkāts, mierinošs. Tumsa apskauj visu no gaismas līdz gaismai, no arlabunakti līdz labrīt. Tikai nebaidīties.

Skatienu uzlāde – dziļākais acu skatiens, mulsākais smaids. Un bailes uzšauj Tev pa nagiem ikreiz, kad šķiet – nu jau tūlīt viss, viss būs galā un tumsu nenāksies dzīvot vienam. Pūču ūjināšana, sikspārņu lidojums, nakts tējas krūzīte šķindoņa. Nakts  uzdzīvo. Skatieni piedzīvo. Bet kopā tie nedzīvo.

Skatienu izlāde. Un nekas vairāk.