1. Mirklis pirms

Negaidot noreibt no pieneņu salduma,
iegrimt ceriņu ziedos,
nolidot palikušo,atdzimt vasaras svelmē.
Lai runā tie, kuriem savā debesu velmē
nav nekā tāda, ko varētu iekārot putni,
lai viņiem tiek.
Es gribu tā viegli un nemanāmi
kā kamene ziedā,
nolidot pēdējos mirkļus.
Spīdīgi spārni atspīd debesu dzīlēs,
es turu uz spārna savu sauli,
tikai mirklīti apdedzinos.
Tā neprātīgi noreibt no pieneņu salduma.
Tad iesim ceriņos meklēt,
nē, šoreiz tā nebūs laime,
jo laime katram ir sava,
kaut vai kāds gabalins saules,
kas iepinies matos.
Iesim ceriņos cerības meklēt,
cerēsim ceriņkrāsas pasakas,
sapņainam acīm vēl mirklīti,
tikai mirklīti paveries debesīs.
Jā, patiešām- manu plaukstu nospiedumi!
Skaties, tur tālāk tavi, tavas draudzenes,
skat, arī tā džeka no blakus mājas!
Mēs turam debesis kopā,
kad es nogurstu,
tu arī manu mākoni paturi.
Sapņainam acīm es paveros tālāk-
aiz sliekšņa, aiz ceriņu cerību laukiem.

2. manas papīra lidmašīnas

Manai papīra lidmašīnai nodega spārni – spoži, spoži un kvēli. Ātri. Nespēju sasildīt sastingušos pirkstus. Pilnas saujas pelnu. Nodevība kā sodrēji nozieda vaigus. Uzticība aizgāja projām no mājām. Manai lidmašīnai nodega spārni. Ko eņģeļi dara bez spārniem? Trīs mirkļi un punkts.
Papīra kuģīši izšķīda pelēkā putrā un nogrima. Tikai tas bija tik lēni un klusi, ka pasaule nepamanīja – kā labsirdība mirst. nebija kliedzienu un scēnu. Skaudība viena pati slīcināja kanāla plostus. Iedomība sēdēja zaļajā zālē un gudri smējās. Sapņi bija palikuši uz klāja…Nogrima.
Bižu oranžās lentes lēnām irst. Pašas no sevis un piepalīdzot. Ka tikai tā laime neizirst… Un tas bērnišķīgais prieks būs izbalējis. Neuzticies nevienam – viss izjuks vējā. Vēl tikai sirdī smaržo uz smilgām savērtas meža zemenes…

3. un iesnas!

Kad debesis šķiet garšīgākas par vaniļas saldējumu,
Es gribētu sauli izjust uz savas ādas,
Klusi sapņot par nekurieni,
Kur zeme debesis apskauj.

Kad debesis šķiet garšīgākas par vaniļas saldējumu,
Es gribētu nepamest laimīgo zemi,
Kur sniegs šķiet tik silts,
Kur pļavās margrietiņas zied.

Kad debesis šķiet garšīgākas par vaniļas saldējumu,
Man gribas pieglausties zvaigznei klāt,
Kura nekad, nekad nekristu. Nekad,
Lai es vienmēr atrastu ceļu uz mājām.

Kad debesis šķiet garšīgākas par vaniļas saldējumu,
Aizlido tūkstošiem baltu domu,
Lai katram no mums būtu savs prieks…
Ja vien pasaule būtu baltāka…

4. Zābaciņi

Varētu iziet ārā un kaut ko baltu sazīmēt sniegā, neviens neko neredzētu… Tikai es zinātu, kas tur sazīmēts.. Un vēl es varbūt kādam izstāstītu, ka tās ir tikai sirdis. Bet kas ir sirdis? Apgāzušies zābaciņi:) Un runājot par zābaciņiem – drīz būs pavasaris:) Kādā pavasarī, kad zāle bija zaļāka un debesis zilākas, un sniegs garšīgāks… gājām baigajā gājienā pa izkusušo, čaugano sniegu, toreiz es biju sīkā (bet jau tad man bija cepure ar bumbuli tāpat kā tagad) un vienmēr vilkos līdzi lielajai māsai. Bet vienreiz bija tā, ka lielā māsa pārleca pāri grāvim, bet es nē, tad nu sēdēju uz grāvja malas un raudāju, jo viens zābaks grima tajā sniega un ūdens maisījumā arvien dziļāk un dziļāk… Kamēr es tā forši paraudāju, lielā māsa jau bija aizgājusi uz mājām pēc lāpstas un tad to zābāku izrakām, jo mamma un tētis jau nesaprastu, ka zābaku nozadzis ļaunais Kurpju barons…
Tā, lūk ir ar tām sirdīm un zābāciņiem – ir jārok…:)

5. Mana valoda ir mans gods

Sasnieg sniegs latviskās kupenās, domām nesalst, domām ir labi, jo tās ir izdomātas dzimtenes valodā. Es baznīcā lūdzu Dievu savā valodā, kapsētā dedzu sveces savā valodā, lai atcerētos tos, kas arī runāja manā valodā.
Vienā balsī vītero putni pavasaros, un bērza zaros iemestās šūpoles līgojas tajā pašā skaņā – latviski. Ar margrietiņu vainadziņu galvā tautu meita izloka vienu „Līgo!”, tas aiztrauc pāri rudzu laukam, kas šalc tik viegli un pazīstami.
Sēžu uz lieveņa pie durvīm. Silts vakars lien ārā no pelēkā meža. Ja es dzertu siltu pienu, tad šis vakars dziedātu man latvisku šūpuļdziesmu. Dūmakaina migla krīt man uz pleciem ar klusiem čukstiem: „Redzi, cik liels ir viss, kas šeit ir? Cik mūžīgs ir tas, kas Tev pieder? Kas vienmēr būs Tavs, kas Tevi sildīs. Dzirdi? Klausies! Cik milzīga upe – valoda, šalc pār Tavu zemi, Tavām lūpām un ausīm… Valoda…”
Un šalc bērzi latvisko stāstu tālāk. Es varu būt lepna – es drīkstu turpināt iesākto, es varu tīt dzijas kamoliņu tālāk. Es varu būt liela – esmu kopā ar latviešu valodu, un valoda ir liela. Man jābūt stiprai – es esmu kopā ar latviešu valodu, jo tai vajag mūsu spēku.

6. ***

Tas viss ir nepateikti vārdi,
Neizdomātas domas
Un pretī nepaieti soļi.
Nekas vairāk.
Domas nepasaka vārdus,
Vārdi neizdara darbus.
Es esmu sākumā.
Un varbūt tas ir turpat,
Kur ir beigas.

7.Ja snieg*

Piešūšu sniegpārsliņas Tavam mētelim pogu vietās.
Balts.Balts.Balts.
Un asfaltam piezīmēšu sniegu…
Miers.

P.S. Kāds kaut kad ir teicis, ka vienkāršāk būtu, ja skaidrojot vārdus mēs nemeklētu vārdnīcas, bet vienkārši ielūkotos katrs savā “sirdsnīcā”

8. Rudens

Sirdī mīt klusākās domas,
Nevajag pērlītes nobružāt ikdienas laikā…
Lai paliek, lai mirdz!
Varbūt vienkārši vilki šonakt gaudo par dziļu mežā,
Vai mēness pirkstiem par tālu…

9. ar atmiņu smaržu

Šodien debesīm ir cita krāsa – kaut kas no tā visa, kad ieskatos laikā, klusēju, nerunāju, kaut kas no vasaras rudzpuķu atblāzmas, kaut kas no siltas elpas un liepziedu smaržas… Vēl jau pie horizonta viegli karājas vasara liegi – viss, kas bijis, izdarīts un smaidīts. Un šodienas debesīs vēl paslēpušies agri rīti – gaidīti un paši atnākuši, un tā sajūta pirms – bailes nobīties.
Tādas debesis – tik manas kā varbūt vēl nekad agrāk, tik zemas, ka varbūt varētu pastiepties pirkstgalos un tā pieskārties kaut reizīti vienu…
Laikam vasara beigusies, drīz atkal runās mans rudens rudajā rudens balsī…

P.S. Tur, kur stāvēsim MĒS, nekad nelīs, ja vien NOTICĒSIM paši sev…

10. kad pēdējā zvaigzne spīd

Nometu zemē sasmērēto dienu,
debesīm uzvelku žalūzijas,
izrauju piespraudi – nokrīt saule,
pielipināta pie egļu galotnēm.
Nometu zemē sakarsušu dienu,
uz tādām emocijām var cept olas
un piparmētru tēju vārīt.
Naids, prieks vai ironija,
meli, milzīga pašapziņa vai…
Vai garas nopūtas un iztērēts laiks,
notriekts, aprakts un vairs nekad.
Nekad – iekaļu akmenī
un iekaru kaklā saulei,
rīt man būs cita…
Neceliet mani rīt agri,
visu nakti zīmēšu,ilgi sapņošu
un piecelšos laimīga…
Pēdējā zvaigznīte žalūzijām pielikta.

11.No neaizsūtītā pasta

Tu man jautāji, lai es uzrakstu kaut ko skaistu par satiktiem cilvēkiem. Un arī par nesatiktiem. Un arī par tādiem cilvēkiem, kuri mums ir atņemti, par tādiem, kurus mēs satiksim tikai tāpēc, lai vienkārši paietu garām, pasmaidītu, lai iemācītos vilties. Tā gadās. Bet man nepatīk rakstīt par cilvēkiem. Viņus ir viegli nepazīt, viņiem ir viegli neuzticēties. Labāk ir saprast sajūtas. Izjūtas.
Atceries savus pirmos taureņus vēderā? Atceries savas pirmās pienenes un pirmo izmirkšanu lietū? Atceries pirmos nobrāztos ceļgalus un pirmo vilšanās sāpi? Tie nav cilvēki – tās ir sajūtas.
Un draugi – viņi ir sajūtas. Tieši tāpēc viņi ir Tavi draugi, ka spēj Tevi aizvest uz zemi “Jūti? Atceries?”.
Naktī debesīs mirgo zvaigznītes – mazas un lielas. Dažas reizēm nokrīt un iekrīt jūrā, un tad zelta zivtiņas ar viņām spēlējas. Vēl dažas nokrīt pie ziemeļbriežiem, pingvīniem vai tuksneša smiltīs. Bet ir tādas zvaigznītes, kuras iekrīt sirdī – ar tādu karstu, karstu, siltu, siltu liesmu. Kvēli. Piepilda visas Tavas vēlēšanās. Tici – tā notiek.
Tāpat kā vējš dzen viļņus pret krastu kāpās. Katru dienu un katru mirkli. Tāpat ir cilvēki, kuri par Tevi domā. Viņi nedomā visu laiku, viņi domā mūžību. Un vēl mazliet vairāk. Viņi domā, kamēr ābeles zied, un domā, kamēr nosirmo jūra. Viņi sargā Tevi savās sirdīs. Es arī. Es tikai nesen to iemācījos – sargāt cilvēkus sirdī. Vienmēr, vienmēr atstāt viņiem tur vietu, lai arī kas notiktu. Lai arī kādi vēji rudeņos nopūstu kļavām lapas.
Un zini, es ticu, ka var iedegt sauli. Vai vismaz no smaidiem radīt tai ko ļoti, ļoti līdzīgu. Tā notiek. Tāpat kā mazas laumiņas apglezno taureņiem spārnus naktīs, kamēr tie guļ. Ar tādiem mīkstiem pieskārieniem kā kaķu pēdu spilventiņi. Viegli.
Vēl? Vēl pavasarī gaisā smaržo pēc prieka. Mazliet pēc neprāta un sapņiem. Mazliet pēc grāmatās žāvētām piparmētru lapām un pēc dzeltenās krāsas. Vēlāk smaržos vairāk, kad uzziedēs pienenes. Kamēr nezied, tikmēr ar dzelteniem vaska krītiņiem uz asfalta jāzīmē medus, tad smaržos pēc medus. Pēc bērnības, mājām, uzticības un naivuma. Ļoti.
Vasarā smaržo zāle. Rasā var nomazgāt kājas, tikai tad tās nepaliek zaļas, paliek sirdis, bet nevis zaļas, bet gan tīras. Tik balti kā tikko izžauti palagi vējā. Vasarā smaržo pēc smilšukūkām – tās cep no smiekliem un netīrām rokām. Sirdsmiers – tas smaržo vienmēr kā svaigi cepta maize. Tas smaržo tad, kad Tev tas pieder, bet vēl vairāk tas smaržo tad, kad vēlies to iemantot.
Redzi man neiznāk par cilvēkiem. Man iznāk par laiku. Sauli un kastaņiem kokos. Jo cilvēki ir grūti saredzami, viņi slēpjas aiz maskām un visādiem vārdiem. Grūti saskatīt, grūti uzklausīt. Vēl viņi spēlē paslēpes sirdīs vai prātos. Kā kuram vieglāk, kā sanāk. Visvieglāk tomēr ir noslēpties aiz smaida, jo tad Tevi neviens nemeklē, jo domā, ka Tu nemaz neesi noslēpies. Vienīgi acis – tās tādi kā ūdenstrauki – uzreiz var redzēt cik netīras otiņas skalotas un kādas krāsas tur jauktas.

12. Daudz vārdu

Es Tev patīku? Un es Tev? Un vēl ir citi vārdi. Daudzi. Kuri nepasaka daudz, bet visu. Tāpat kā naktī zvaigznes mākoņos guļot sapņo. Tā ir ar mani. Tāpat kā ar daudziem. Tāpat kā ķirši pavasaros zied. Un kastaņi mētājas somu kabatās. Spīdīgi, spītīgi, nest laimi. Tāpat kā laternas naktīs deg.
Aizej prom viens naktī. Nebūs jāredz kā kalst lietū samirkušais mājas jumts. Nebūs jāredz kā smaržo koki krītot lapām. Nebūs jāredz rūpes mātes acīs. Nekas. Tikai aizej atpakaļ neskatoties. Nedomājot par to, kad pēdējo reizi tik lēni gāji projām no mājām un kāpēc. Tikai neatskaties katrā pagriezienā un neapstājies. Nekad. Lietas iet uz riņķi, tas nozīmē, ka visi kādreiz nonākam mājās. Skaties zvaigznēs. Elpo. Domā par to, ka Tev tur ir jātiek. Jāiegriež Lieli Greizi Rati, jo ja nu tieši Tev pieder laimīgā loze?!
Tāpat kā laternas naktīs deg. Tāpat kā maijvaboles nositas triecoties pret karstu spuldzi. Varbūt reizēm labāk ir salt. Nelidot. Palikt. Pat ja nezini atbildi uz vienīgo jautājumu, kuru pat googlē ir grūti atrast. Tāpat kā veidu kā vienlaicīgi ieiet pa divām blakus esošām durvīm. Pat tad, kad abas ir vaļā.

13. Smilšu kūku garša

Kāpēc tad,kad sirdis ir mazas, viņas ir patiesas? Viņas ir gaišas kā pavasara saulīte pēdējā sniega pļavā, viņas ir tik siltas kā pieneņu pļavas manā piekalnītē… Un ja viņas skumst, tad skumst. Līdz galam. Tāpat kā pie vectēva kapukalniņa, tāpat kā toreiz, kad viņas rokās nomira mazais jēriņš un viņam nekā nevarēja palīdzēt. Kāpēc sirdis tā dara tikai mazas būdamas? Un tad… Tad viņas nokvēpst kā stikli pie degošas sveces. Tad tās sasmērē pirkstus. Tās sabojā patiesus teikumus galvā radītus, bet nekad nepateiktus. Tās nobaida mirkļus, kas gribēja skaisti iegulties atmiņās, bet aizlaižas kā iztramdīti putni.
Un laiku tās sirdis, kad lielas, skaita savādāk. Kādreiz laiks varēja aptīties ap visiem mājas stūriem, parunāt ar visiem pagalma zvirbuļiem un izlēkāt peļķes – tikai tad sirds novilka savu viens… Bet tagad – viens un nespēju samirkšķināt acis, divi – un Tu esi prom, trīs – sirds sāk domāt.
Kāpēc tad, kad sirdis ir mazas, viņas neizliekas? Ja nu vienīgi kādreiz mammas kurpēs pie spoguļa… Bet tagad? Reizēm sarunas skan tik ausij tīkami kā labi iemācīts monologs, jo klausīties… Klausīties ir tik grūti. Klausoties tik viegli nogurt. Kāpēc sirdis, kad bija mazas, tās nešķiroja cilvēkus – viņi vai nu bija klāt vai nu nebija, vai nu viņi dalījās mantām vai nu nebija savējie, vai nu viņiem bija laba mana (klāt)esamība vai nu viņu nav. Un otrās iespējas ir ienākušas kā jauns modes kliedziens. Nav otro iespēju, tikai reizēm viss aizmirstās tā it kā nebūtu bijis. Tad reizēm viss notiek vēlreiz. Bet kad sirdis bija mazas, viņas par to nedomāja. Jo smilšu kūkas reizēm labāk cepās, kad biji viens.

14. Uzvelc mani!

Uzvelc mani kā vectēva pulksteni, tik ļoti gribu iet uz priekšu. Kā nekad agrāk. Tā kā mākoņi skrien.
Uzvelc mani kā magones uzvelk savus čaukstošos svārkus. Gribu noreibt no prieka tajā ballē, kur vasara spēlē savu viskarstāko dziesmu.
Uzvelc mani kā ģitāras stīgu. Gribu skanēt – kā ūdenslāse, kas pa smilgas stiebru traucas lejup, kā kastaņi sprāgstoši.
Uzvelc mani lietainā dienā. Būšu lietusmētelis domām, gribu pasargāt.
Uzvelc mani. Man bail.
Uzvelc mani kā kaklasiksnu ar pavadu sunim, kurš nekad nav vests pastaigā. Gribu dāvināt prieku.
Uzvelc mani kā rakstainus dūraiņus nosalušās rokās. Gribu sasildīt, rūpēties.
Uzvelc mani. Man vajag noderēt.
Uzvelc mani kā otas triepienu audeklam. Tā, lai citi jautā – kāpēc. Tāpēc.

15. Par prieku.

Koku galotnes kutina debesīm pēdas, un tad mākoņi smejas kā Tavi tauriņi pakrūtē, kad Tev kāds no sirds saka, ka Tu esi skaista… Un tad, kad tie mākoņi smejas – uz zemes ir prieks.
Prieks izplaukst no kastaņu ziediem, prieks izdīgst no zāles asniem, prieks izspēlē sevi ārā no narcišu taurēm, prieks izzied no tulpju kausiem, prieks izkūp no piesilušās zemes, kad lietus aizkari nolaižas.
Vējš, atnāc un un pakustini vēl tos bērzus, vēl mazlietiņ… Tik vien, lai Tev acīs iebirst tas prieks. Priekam jau nevajag daudz. Vien vienu pieneni matos. Vienu lakstīgalas balsi. Vienu zvaigzni.
Priekam jau nevajag daudz. Tikai, lai tie mākoņi smejas…

16. ***

Nedzirdēju kā vārdi pāri upei sauc
Tai vakarā kad klausījos kā meži aug
Bet toreiz kāds teica – pāries!
Jā, pāri ies – uzlikts laiks vārīties
Uz mātes pavarda vizbuļu pļavā.
Jā, laiks tur zvana
Uz apaļiem brīžiem asaras acīs.
Man likās, ka stirnas raud
Bet Tu teici – pāries!
Par vēlu, par vēlu Tu mani sauc
Jau saulrietā līdz ceļiem iebridusi mana balss.
Un rudzi zied un smilgu skaras,
Nāks rīts un egles zaļas dziesmas elpos ārā.
Es atspiedīšos Tavā mierā ar muguru pret vēju,
Ar sirdi pret vakariem un ar akmeni pret sāpi.
Laika tējkannas mutuļi debesīs
Laiž manu sapņu vilcienus garus….

Komentēt