Ar gladiolu zobenu Vasarai nocirst galvu un izcept to kļavu sārtā. Ak, Vasara, tikai nesaki, ka Tu nebur, ka acis Tev nemirdz zaļas, kad Tu caur eglēm vēro pīpeņu pļavas. Vasara, tikai nesaki, ka Tu nebur – pat saulriets mazliet sajucis prātā, kad krītot aiz pamales sarkanās krāsās mirdz tāpat kā pirmās asteres dārzā.
Vasara, pagaidi, nebēdz! Nobaudīsim pirmo salnu rūgtumu, es Tev uzlikšu galvu uz pleca un izstāstīšu, kāpēc es Tev toreiz teicu – piever acis… Un Tu manā tējas krūzē uzputosi pēdējos vasaras mākoņus, devītos viļņus, mazliet laimes un sirdsgudrus vārdus.
Kad Tu piebur ķiršu saldumu lūpām, bizei piepin rudzupuķu ziedus un sirdij, sirdij pieliec kliņģerīšu sauli – tā dziedē.
Reizēm par Tevi, Vasara, garāki izaug saulgriežu ziedi kātos.