Akmeņi arī aug. Kā putekļi uz tiem nosēžas visi nepateiktie vārdi – viss tas labais, ko kādam neesi paspējis pateikt, viss tas mīļais, ko kādam neesi paspējis atdot, viss tas skaistais, ko neesi ar kādu paspējis piedzīvot. Akmeņi veļas brangumā, akmeņi tiecas dziļumā, akmeņi asaro. Smagums gulst visos ceriņziedu pavasaros, smagums gulst visos sapņos, smagums kāpj domās. Laiks to pulē kā oli jūras krastā, laiks savelk taj` smagumā rievas kā visdomīgākajā pierē. Bet neko laiks atpakaļ neatdod, neko laiks nemāk par nebijušu padarīt. Laiks varbūt iemāca piedot.

Nekrāj, nevairo akmeņu smagumu – ej, notērē savus lolotos labestības vārdus, palaid vaļā tās mīlestības domas – tās noteikti sasniegs adresātu. Tikai pasaki. Ej, piedzīvo un padali savu sapni,ar tiem, kas Tevi lolo, ar tiem,kas jau sen dzīvo Tavos sapņos. Kas gan ar Tevi var notikt? Tevi var nesaprast – jā, varbūt. Bet varbūt labāk tā,nekā noliekt galvu un teikt – piedod,par vēlu. Neaudzē akmeņus, audzē prieku.