Lietus šonakt bungo pa palodzi savas melodijas aizslēgtās, un nakts tās atslēdz ar vijoles atslēgu. Lai skan cauri miesai, kauliem un sirdsapziņai. Sirdsapziņas visas, protams, arī ir ciet. Lai kāds nepaņem, nenozog, nepieķēpā. Ir grūti būt jaunam un kur nu vēl aunam…Tad nu atvērts, atslēgts un brīvs lietus grabinās ārā un pa pavērto aizkaru spraugu tas laikam neredz – kalendārs pie sienas rāda, ka klāt ir brīnumsvecīšu mēnesis. Svecīšu gaismā uz balta palaga kā sniegkupenas kalna visi bērnības lāči sasēdināti sēž ap naivuma sapņu ugunskuru. Tur vissiltākais gadalaiks – sapņos. Tur vispūkainākais mākonis noslīd gar vaigu – sapņos. Nav viegli būt jaunam un mazliet naivam. Tikai mazliet.

Uz pirkstgaliem pastieptais deguns iekārts piparkūku bļodā un svecīšu liesmas atspīd sirdī. Tur šonakt visas laternas sadegtas. Visas liesmiņas aizkurtas un lampiņas ieslēgtas. Nevar ļaut tumsai bradāt tur, kur mīlestība dedzina skalus. Nekad. Sveķaini un sausi tie vieglām sprakšķ, un visas dzīslas un dzīsliņas pielīst ar māju sajūtu. Sirdsmiers, klusums un laime. Smaržo kanēļa standziņas iemestas karstvīna katlā. Tu esi svece, kas aizdegta spīgo egles zaļumā. Tu esi balta sniegpārsliņa iekārta augšējā zarā. Tu esi prieks izlijis ārā brīnumu pilnā naktī. Tu esi tīrs kā tikko uzsnidzis sniegs uz taciņas tās, kas ved gar baznīcas logiem. Vismaz reizi gadā. Ir vieglāk.

Visi bērnības lāči siltam ķepām ēd mandarīnus un konfektes paslēptas spilvenu valstī. Pie durvīm mirdz atspiestas ragavu slieces. Kā zvaigznes melnajā piķa katlā. Mazs spožums, bet aizsniegt tās kāro ikviens. Aiz skropstām aizslēģoti dus sapņi. Sauja pilna baltam pūkām. Nosalis degungals. Visaugstākais kalniņš un visbaltākās slidas. Smagi plaksti. Rīts ir atnācis arī šorīt.

Piedod, mans 2014. gads – bet es Tev nerakstīšu mīlestības vēstules… Bet paldies,ka izsvaidīji mani pasauli un liki man saprast,ka esmu nevis gājputns,bet mājputns…varbūt ne gluži vista. Paldies, ka atklāji man noslēpumu,ka reizēm cilvēki nedara to, ko viņi vēlas tāpēc, ka baidās-no neiznākšanas, nesaprašanas, vilšanās un atraidījuma. Paldies,ka parādīji man pasauli,kurā cilvēki runā,aizraujas un piepilda lietas, vietas un sapņus, bet viņiem ir vienalga,kas Tu esi, svarīgākais ir tas,ka visiem ir kopīgs mērķis un mazliet sajūtas. Paldies,ka gandrīz iemācīji ļauties un paļauties – gandrīz… jo arī es mazliet baidos. Un paldies,ka parādīji, ka (diemžēl) visi cilvēki šajā pasaulē nav nemaz tik labi,ka savā naivumā varētu likties, bet viņus var apiet un ja nevar apiet, tad garām ejot var aizžmiegt ciet acis.

Re,cik daudz jauna…Bet taureņi vēderā guļ. Tikai neprātu – to gan man šogad lēji daudz.

Dzīve dzirkstī arī šogad

Ir aizdegtas četras sveces

Ir sasildīts ziemeļvējš

Ir uzsnidzis,piesnidzis pilns

Sirds priekškambar`s silts

Aiz slēģotiem plakstiem

Mans ziemlaika sapnis

Piepin šim rītam

Debesu spīdumu klāt

Es ticu pati par sevi

Es ticu par Jums

Uzziedēs Ziemsvētku brīnums

Šogad atkal pār mums

Man nav laika-es nepievelkos. Bez pievilkšanās spēka viss slīd uz priekšu vēl ātrāk, vēl ātrāk, vēl ātrāk… Es nepievelkos un mani nepievelk. Tvaikonis ievelk ostā nākamo sapņu kuģi. Mastā tam uzvilkti krāsaini karodziņi – kā taureņi milzīgiem spārniem. Ar tik milzīgiem spārniem viņi noteikti varētu aizlidot uz sauli, uz mēnesi vai apkārt zemeslodei – nav jau nemaz tik tālu apiet apkārt sev pašam un vēl pārdesmit cilvēkiem,kuru sejas nav svešas, kuru sejas nesāpina, kuru sejas nesaldē. Kā ziemā uz nosalušas ādas kaist trāpīta sniega pika – tik ļoti. Ne jau sāp, bet tik ļoti viss izjūtas šajā slīdēšanā-es nepievelkos un mani nepievelk.

Un domā viegli būt visu laiku desmit metrus virs zemes? Domā nekad negribas,lai pēdas kutina zāle un smiltis, kurpē iekritis akmens… Domā viegli tā gaisā kulties un nekur neatsperties? Tu domā? Es domāju vairs nepārdomāt.

Es nepievelkos un mani nepievelk. Un kafijai  krauju lielām karotēm virsū mākoņu putu kārtu. Turi manu plaukstu nākošreiz mazliet ilgāk.Varbūt man izdosies palikt uz zemes. Turi ciešāk. Izturi.

Ir saskaitāmie un ir summa. Ja saskaitāmos maina vietām, tad summa nemainās. Bet reizēm tā nav patiesība. Jo iespējams vienam saskaitāmajam pietrūkst drosmes pieskaitīties otrajam un tad otrajam ir jāskaitās pirmajam klāt pie otrā savādāk rezultāts būs nulle.

Ar drosmi arī tā jocīgi reizēm sanāk. Tā bravūrīgi izrādās pie visādiem niekiem un pirmā ielien alā,kad jāizdara izvēle kādu brīdi padarīt neaizmirstamu. Reizēm pat ne skaistu, bet neaizmirstamu noteikti. Patiesībā es atceros kā kāds saplēsa manu mīļāko glāzi un es teicu – nekas. Nu jau nekas…bet neaizmirstams.

Ja Tev kādu brīdi sagribas būt pieskaitāmam, bet nepietiek drosmes, tad vismaz iesper pa plus zīmi. Jauku rudeni!

Skatoties uz pasauli caur Tavas acs zīlīti man viss mazliet citādāks rādās, mēness mazliet mazākiem robiem un manas mīļākās kleitas mežģīnes smalkākas šķiet. Skatos ar Tavām acīm un redzu sev sejā daudz par daudz domu rievu un par maz pavasari. Kad elpoju Tavu elpu asins reibst manā sirdī no tiem auļiem,kas dun Tevī. Varbūt,varbūt esmu tikai akmens,kam upes skalojas pāri,kam mākoņi aizslīd garām tik nemanāmi. Varbūt,varbūt jau rīt tur būs varavīksnes sākums. Vēl mazliet vairāk gribētu dzirdēt šo dienu Taviem vārdiem – pilniem teikumiem un pilniem vakariem pierunātu, Tavām lūpam izrunātu un ausīm sadzirdētu. Reizēm gribētos jau,lai nekas cits nemaz nepastāv.

Līst. Kopā ar vasaru no zemes izkūp dienas siltums. Kaut kur naktī basām kājām aiziet – tāpat bez galamērķa un bez mājām. Drīz, drīz es arī apaušu kājas un došos uz pēdējo tikšanos ar vasaru šovasar. Līdzi maisiņā skanēs glāzes un prieks, un vieglprātība, un smiekli, un dejas, un skaļas balsis. Saulē izbalējuši mati un vasarraibumu valsis vaigos. Pļavā uzklāta sega – tas būs mūsu dzīru galds. Nav šķīvju – ir domu lidojums augsts, līdz pirmajiem mākoņiem, līdz pirmajiem rīta gaiļiem. Nažu un dakšiņu arī nav – ar pirkstiem, ar zīmēm, bez vārdiem, ar glāstiem, bez bēdām, ar basām pēdām. Nāc, kāds esi. Lietišķā etiķete mums šovakar pabāzta zem mājas sliekšņa, lai paliek tur vismaz šonakt. Lai dzīvo kleitas vasaras garumā, kaili pleci un sarunas par tēmām tām – vai Tu esi laimīgs? Nu, tā laimīgs – tā “paīsto” un no visas sirds? Puto migla un puto glāzes, un šodien pat kūkām nav sirdsapziņas pārmetumu garšas. Vasara noreibusi priekā peldēties brien. Tūlīt, tūlīt būs tas īstais brīdis, kad varēs teikt – paliec pārziemot šeit… Uz siltā mūrīša kopā ar Muri, varēsi raustīt viņu aiz ūsām. Paliec šoziem tepat – pārlaid sniegu manās raibajās vasaras kleitās, iekāp kurpēs un uzkrāso lūpas. Pārlaid to salu uz palodzes puķu podā – tur mūžīgais zaļums. Tā būs labāk, tā būs drošāk – līdz ko ziema paņems savu pēdējo sniega sagšu un pavasaris uzzīmēs pirmos ziedus, Tu varēsi būt klāt, bez gara ceļa, bez ilgām gaidām.
Vasara viltīgi smaida, saspraudusi matus ar gladiolu kātiem.Redzi – gaidīt tas ir skaisti. Es gaidu, kad gatavs būs pirmais pīladžu vīns un kļavām pirmais piemērs uz rudens ražas kleitām – tad laidīšos prom.
Nepierunājama. Līst. Bet vēl jau ir laiks. Vēl jau šovasar pēdējā tikšanās vēl tikai priekšā…

es esmu stāsts,
grāmata rokās Tev
/K.Kazāks/

Un neko vairāk man nevajadzētu, ja vien Tu vari man apsolīt, ka ar Tevi man būs mūžīgais pavasaris. Apsolīt tā, ka noticu. Noticu tā, ka nejautāju – kāpēc? Kāpēc ķirši šogad zied divreiz un divreiz nosmaržo ievas un divreiz vardēm dīķī galā koncerts.

Mūžīgais pavasaris. Bites dun galvā. Mākoņi viegli un mākoņi silti skrien pāri plaukstām. Mazlietiņ līst, tikai mazliet.

Kā es vēlētos būt spoguļa abās pusēs,
Sev patikt, un tev iepatikties.
Piedod, es nevarēšu atzīties līdz galam,
Vien smaidot pieklājīgi pateikt: “Nē…”
/PV/

Manī ir klusums. Nezinu, vai tas ir klusums pirms vētras, vai klusums pēc trakas vakardienas, aizvakardienas un vēl, un vēl. Aizbēgu un atgriezos atpakaļ. Un ziniet – aizlaisties vienmēr ir vieglāk kā atnākt atpakaļ. Bet visās filmās pēc aizcirstām durvīm vienmēr seko laimīgas beigas, tur tas šķiet tik ļoti, ļoti viegli. Tā nav. Kaut kur starp aizcirstajām durvīm un laimīgajām beigām ir pārkāpšana sev pāri (lepnumam, iedomībai, ”ko citi teiks”), piedošana un piedošanas lūgšana, mīlēšana, saprašana, atvēršana (sevis atvēršana uz visspožākajā gaismā zem visasākā asmens – sevis paša)… Un vēl, un vēl. Tā ir riņķošana. Esi paaudzies, atnāc atpakaļ un viss notiek. Bet reizēm arī nē. Reizēm šī aizbēgšana, izkāpšana no savas komforta zonas aizved līdz citiem horizontiem un citām vērtībām, nemaz negribas atpakaļ to, kāpēc sirds trīsēšana tiek bieži nāca ciemos.
Likās, ka jādara viss, lai citi gribētu būt ar Tevi kopā. Daru tik daudz, lai pašai gribētos būt kopā ar sevi. Pārējais rodas pats, pārējais līst pāri malām.

“tu laikam esi viens 
viņa secina
pusviens
ja gribam būt precīzi”

/A.Akmentiņš/

Pazīstu Tavu vissīkāko grumbu pierē. Pazīstami ir mūsu pirksti, divvientulībā mūsu klusēšana jau kopā dzer tēju. Tikai pašiem mums vēl ir jāsatiekas un jāiestāda kāds ozols. Tikai pašiem sevī mums vēl jāatrod – kur ziemeļi, kur dienvidi, kur sirsnība, kur naids. Mums vēl jāizēd  miglas uzpūteņa bļodiņa katram pie sava galda. Jāiemet vēsākie akmeņi upē… Drīz. Drīz. Tik vien kā satikšanās laikā šajā.

Tu zini, kā manas rokas mīļāko kafijas krūzīti liek pie lūpām. Pazīstu Tavus soļus. Tikai pašiem vēl jāsatiekas. Vēl vasara nepaspēs uzziedēt, un rudens neiemirdzēsies pīlādžu ogās, ziema neapsnigs, un pavasaris nepārlēks trejdeviņām peļķēm. Drīz. Drīz.

Uzvelku laiku, lai neatpaliek, Tu izvēlies mirkli – tas uz satikšanos.