1. Vasaras vieglums

Mums apkārt ir lietas, ko mēs nevaram saskatīt. Bet varbūt varam. Kad smilgas kutina kailās pēdas guļot zāļā, zaļā zālē, un blakus smaržo siens, un degungals ir ziedputekšņu dzeltenā krāsā, un virs galvas ir mākonis. Nekad neaproc vērtīgas lietas sirdī vadoties pēc mākoņiem – viņi aiziet kopā ar vēju, bet Tu. Tu paliec un reizēm vēl tas pats vējš sapūš asaras acīs. Tad Tu guli tai pļavā ar muguru zālē un, jā, varbūt tad Tu vari saskatīt lietas, ko nevar saredzēt, vismaz sadzirdēt noteikti var – zemes sirdspuktus. Un tos, kādi dzirdēti rītos, kādi satikti paejot garām, kādi sastapti veroties acīs, kādi aizmirsti garās, garās naktīs ar visskumjākajiem sapņiem. Tu guli. Taureņi lido apkārt krāsainiem spārniem un sienāži, smaržo vasara. Un tad mēģini sasmaržot to smaržu, to sajūtu, kad Tu lido. Tev nešķiet, ka tad pasaule smaržo pēc lietus? Un Tev ir tik daudz svaiguma ko elpot un Tev ir tik daudz elpu… Tu guli. Miers klājas pār pļavu tādiem viegliem, gaisīgiem viļņiem. Varbūt vajadzētu ielikt plaukstu plaukstā, aizslēgt sirdi un to atslēgu aizslēgt ar citu atslēgu un tā atkal un atkal… Bet varbūt nevajag. Tu guli un reizēm Tev šķiet, ka saaudz ar zāli, vai varbūt debesīm tomēr? Bet ir tik viegli, viegli, ka negribas domāt… Kaut tā būtu Tava pēdējā skumjā doma, kas izaug par puķi tajā pļavā, kur smaržo siens.

Sākas cita doma.

Es pieķeru savas domas restaurējot Tavas atmiņas manī.
Prāts ir kā pirksti, kuri apķepuši, ar superlīmi salīmēti kopā.
No sīksīkiem gabalu gabaliņiem – tā Tu man tiki būvēts.
Kad beidzot būvatļauja parakstīta gulēja uz galda,
Pamatakmeņi likās tik pelēki, pelēki.
Plānotās vitrāžas logos bez gaumes…

Varbūt laiks ir mūsu labākais draugs, varbūt jāaiziet projām ātrāk, jāatver acis uzreiz un varbūt Savējos (lietas, cilvēkus, sajūtas, rītus, pieskārienus, ilgas, skūpstus…) mēs pazīstam pēc tā, ka viņi ir mūsu uzreiz – nav jāgaida septiņas mūžības un jāpārvar deviņi kalni, mēs Savējos satiekam un viss – iekrīt, saķeras, sasienas skaistā pušķītī un nekad (nekad!) vairs nelaiž mūs vaļā. Bet ko nevar atsiet, to var pārgriezt, ko nevar palaist, to var atņemt… Bet kamēr Tu esi sasiets, negaidi kamēr atnāks kāds, kurš šķiet esam labāks, tā nav. Savējie Tev pieder un ir doti uzreiz, jo dzīve nav gaidīšana. Neviens mirklis Tava laika nav pelnījis, lai to vienkārši palaiž vējā, pagaida… Savējie Tevi aizved uzreiz, Savējie Tevi uzaicina brīnišķīgā ceļojumā.
Vai Tu jau atradi savu biļeti uz Dzīvi? Nē, negaidi, atver acis. Es nezinu, vai šajā braucienā bieži būs jāsēž, bet ja būs – Tev ir vislabākās vietas.

2.Augusts

Meklējot savu sirdsapziņu, neaizmirsti ielūkoties katrā stūrī, kuru sauc – es nekad. Tā notiek – vienmēr tiek pārkāpti sliekšņi, kuriem kādreiz bija bail pat pāri skatīties. Tā notiek. Es Tevi gribētu šodien (nē, labāk vēlāk – augustā) zem savām debesīm un skaitīt zvaigznes un nekad nepagurt.
Nemeklē kļūdas, palūkojies pats sevī… Jā, es zinu man ir! Bet tāpēc man nenogurt. Man sevi meklēt.
Atceries, augusts vienmēr ir bijis krītošo zvaigžņu skaits, cik vēlēšanos Tu vari piepildīt šodien?

3. Akmens

Es esmu akmens lauka vidū iesilis pavasara saulē. Cilvēki pavasaros uzplaukst, tos neatver lieti un saule, pat ne sniega pazušana zem zemes. Tie ir cilvēki, kuri viens otru uzlauž, atslēdz. Tie ir cilvēki, kuri padara siltumu divdaļīgu. Bet es esmu turpat joprojām, pievelku debesis tuvāk zemei. Cilvēki pievelk cilvēkus un notur sev blakus bez pievilkšanās spēka, gravitācijas… Tikai reizēm tā nenotiek. Reizēm šķiet, ka debesis pašas krīt virsū, aizvien tuvāk un tuvāk nāk. Bet Tu paliec pie zemes ar sniegpulkstenīšu zaļajiem asniem pavasarī.
Es esmu saucējs, bet Tu esi skaitītājs, un laiks ir mūžīgais dalītājs. Tā vienmēr notiek. Var aiziet, aizbraukt, satikt, sarunāt, bet nevar nokavēt, jo tā ir vienīgā iespēja paspēt. Nenokavēt. Vai arī nepārsteigties.

4. Laiks

Kad debesis pārāk pelēkas
Sakrājušās virs lietussarga
Kad saule pametusi
Smieklus sejā
Izslēdz laiku
Tikai pārdesmit mirkļus
Laiks ir neizbraucams ceļš
Iestiedz
Laiks ir nebeidzams lietus
Izmirksti

5. ***

Manā sirdī dus akmens
Apspīdēts mēness gaismā
Pie manis polārā nakts
Tagad mūžīgais sasalums
Nekursē ledlauži, metro, nekas
Pingvīni sapņo melnraibus sapņus
Manā sirdī dus akmens
Iegravēts, ieskrāpēts, neizmetams
Kādu laiku nēsājams līdz
Tas nav amulets, kas mani sargā
Tas ir tas, kas sargā zaļus asnus
Bet ja jau pienenes asfaltā zied
Tad gan, gan jau reiz arī tā būs
Ka manā sirdī būs akmens
Uzziedējis sniegpulkstenīte

6. Zemei salst

Zemei šovakar pietrūkst sniega
Tāpēc soļi tā savādi skan
Melni, dobji un skaļi
Tāpat kā neapsnidzis mežs
Tāpat kā sapņi bez mājām
Un vārdi bez adresāta
Stundas bez mērķiem un tukšums
Smeldz

Zemei noteikti pietrūkst sniega
Tā manu gaišāko
Vieglāko domu nelaiž projām
Pietur, apsedzas, paņem sev
Tā lai nav auksts
Tāpēc mākoņu, pat zvaigžņu
Šonakt debesīs nav
Viss ir uz zemes

Zemei patiešām salst

7. ****

Neviltots plaukstas nospiedums sniegā,
Īsts, silts… Plauksta,
Aiz Tevis tālāk ir pavasaris,
Aiz Tevis plaukst zāle!
Tā notiek ar plaukstām,
Bet vēl vairāk, vēl biežāk
Ar tām tā notiek,
Kad tās dalās ar divi
Bez atlikuma.

Neviltots plaukstas nospiedums sniegā,
Tur tālāk ir pavasaris,
Bet pagaidām es krītu,
Es eju uz mājām, es eju uz zemi.
Es gribu sasalt,
Kā visas sniegpārslas ziemā,
Kurām vēl nav savu plaukstu…

8. Viena pienene matos

Nevaru nonākt pie kopsaucēja… Kaut kādas vienotas tēmas vai vismaz viena fona. Tik daudz, tik daudz maisās pa galvu. Par daudz. Bet Tevis – viena pieskāriena man ir daudz par maz. Bet divreiz? Vai divreiz vispār drīkst? Vai tas nebūtu tā, it kā mēs būtu kopā? Vai tas nebūtu tā, it kā Tu solītu mani mīlēt līdz beigām un es likdama pieneni Tev matos teiktu to pašu… Nevelciet paralēles. Man ir tālu līdz nelaimīgai mīlestībai, bet tuvu līdz skaistām atmiņām, kuras vairs nekad nebūs īstenība, līdz lietām, kuras vairs neiegūt pat vienreiz, kur nu vēl divreiz… Jo neviens cits nemāk mest kūleni kopā ar visu krēslu tā, kā to darīja mans vectēvs.
Labāk divreiz apdomā to, vai ir labi likt kādam mainīties, aizbildinoties ar vārdiem – tā būs labāk. Var jau būt, ka arī būs. Bet varbūt būs tik labi, ka viņam vairs Tevi nevajadzēs, viņš būs tik svešs, ka pāriesi pāri ielai, lai nedzirdētu sevi sveicinot viņu.
Vienreiz varbūt tā ir nejaušība, bet divreiz? Tad tas jau ir tā it, kā es zinātu par ko eņģeļi debesīs sačukstas, par ko sapņo pirmie sniegpulkstenīšu asni, kad spraucas caur zemi, ko domā pūkainas sniegpārslas krītot laternu izgaismotā ielā…

9.Mūsos nav GPS uztvērējs. Mūs nevar uzlauzt tik viegli kā kodus.

skatīties, bet neieskatīties(…)
kā rītus nevar noraut nost no dienām,
tā sapņus nevar sašķaidīt pa vienam.
/K.Kazāks/

Ja dienas būtu palagi, es tos žāvētu tikai ārā un tikai vējā. Lai aizpūš visu, ko man nevajag. Jo laiku pa laikam man šķiet, ka stiepju sev līdz tik daudz nevajadzīgu domu. Ne jau tāpēc, ka tās domas būtu neiespējamas. Bet tāpēc, ka tās domas jādomā pagātnes formā. Darīt pagātnes formā ir tik grūti. Jo kas tad tiek darīts pagātnes formā – tiek paskaidrots, tik izlūgtas piedošanas, tiek domātas atmiņas… Bet dienas negrib plivināties tā, kā man kārojas pakārt – aiz stūrīšiem glīti uz auklām, kas novilktas starp mājām un karājas virs ielām. Jo laiku pa laikam man šķiet, ka nesen izdzīvotie mirkļi nekur tā pēkšņi nepazūd, tie ir tepat kaut kur ielu krustojumos, pagalmos. Tieši tāpēc katrs pateiktais vārds, katrs paspertais solis šķiet tik dzīvs kā tikko bijis, kā tikko darīts.
Tieši tāpēc vēl joprojām šķiet, ka daži cilvēki ir tepat. Tikai viņi ir pārvākušies uz blakus kvartālu, uz blakus ciemu. Viņi nezina ka es dzīvoju tepat kaimiņos. Tāpēc mēs nesatiekamies. Vairs nekad.

10. Ilgošanās

“…ilgošanās maratons un pasaule, kas sagriezusies ar kājām gaisā.”
/N.Ikstena/

Nesāpiniet paši sevi. Citi to izdarīs labāk – ar un bez specefektiem. Necilā galvā vissmagākās atmiņas. Lai tās grimst kā pelēki akmeņi Tavās domu dūnās. Neatgriez atkal un atkal to vilšanās mirkli, kurš tik viegli uzplēš vaļā visus sajūtu avotus. Nevajag. Ļauj tiem pārklāties ar plānu ledus kārtiņu tā, lai sirds tiem tiek pāri nesamērcējot kājas vai spilvenus naktīs tomēr.
Dzenos pēc miera un nevaru viņu atrast. Var jau būt, ka skrienu par ātru un neļauju viņam sevi noķert. Var jau būt, ka ka daru to par skaļu… Vai varbūt nepareizi. Bet vai vispār var nepareiz’ just?

11. Jo nevajag vētru, lai saltu

Tajā krastā, kur vakar uzlēca saule, šodien svaidās nošautie ilgu putni. Ass vējš griež putu vērpetes, asaras izšķīst kaut kur vētrā. Nometusies uz ceļiem, viņa mazāko ilgu putnu spieda pie krūtīm, aukstums. Karsti čuksti un izmisums. Viņi nedzīvos vairs. Nāve. Tā parotaļāties ar sapņiem vairs nevarēs, smilšu kastei kāds nozadzis smiltis. Pat nav ar ko ilgu putnus aprakt… Un tā viņi mūžīgi mirs tur tajā krastā, kur rīta saule lec, ja vien kāds aiznestu sauli uz citu krastu, varbūt tad viena tāda mūžība beigtos…
Salasi asaras raspodiņā, pieliec klāt meža zemeņu smaržu un uzdāvini man kopā ar to bērnības dienu, kad es pirmo reizi gribēju būt pieaugusi. Nu, lūdzu, lūdzu…

12. Nakts

Tā ir nakts, kad tauriņi sakļauj spārnus un visas krāsas salīst viņos iekšā tāpat kā dienas domas salīst Tevī un tad… Tad Tu sapņo. Aizvērtām acīm zem siltām segām. Jā, ārā joprojām salst. Aukstums izklājis sevi visur, tas apņēmis visas mājas, laternas, ielas, sejas… Bet Tu sapņo. Košus, klusus, drūmus, pelēcīgus, vasarīgus, patīkamus, savus… Tie visi Tavi. Nakts turpina būt melna kā kafija, tieši tāpēc jau rīts smaržo pēc kafijas, jo nav jau nekādas citas nakts kā tā kas kā izlijusi kafija nokrāsu pasauli melnu. Un tas aukstums iesūcas arī izlijušajā kafijā, tāpēc naktīs arī salst. Salst vēl skumjāk. Salst vientuļāk. Salst asaras. Kas to zin, kad pavasaris tās lāstekas izkausēs, kas piesalušas sirds kambara jumtiņam klāt. Bet Tu sapņo. Nemierīgas domas skrien galvā uz riņķi, jo salst visiem. Dažiem sapņiem gadās tik saraustīts sižets. Te es mazs sēžu zem galda, bet te jau man liek paskaidrot – ko un kāpēc… Vienā mirklis – ar pieneņu sulu notriepti pirksti saulainā pļavā, viens mirklis – krīt lapas rudens mētelim kabatās, viens mirklis – tik daudz tik dots, ka nezini, kur lai visus saliek pārziemot, viens mirklis – pamestos skursteņos gaudo vējš. Jā, pa kuru laiku nosirmoja māju jumti… Sapņo. Var jau būt, ka pētersīļi uz Tavas palodzes izaugs viszaļākie. Un šoziem uz Tavu barotavu nāks ciemoties visresnākie sīļi. Un pēterpogas augs visās ceļa malās. Sapņo. Kamēr vēl aukstums uzklājis zemei savu kupolu. Kamēr vēl tauriņi tur savas krāsas sevī. Un tā nakts nav iekāpusi atpakaļ krūzītē uz virtuves plauktiņa.

13. Pieneņpūkas

Pienenes nezied. Tikai man galvā kāds nopūtis pieneņpūkas. Mazliet par agru, vai arī varbūt, tās ir pēdējās sniegpārslas, kas tur dejo. Bet ja tās tā silda, tad es nemaz negribu savādāk.
Tieši tad, kad ir vislielākā vēlme runāt – neiznāk. Un mēs esam par jaunu, lai runātu zīmēs. Vēl par jaunu, bet drīz, drīz tas likies par lieku.
Un sētās tik daudz skumju suņu acu. Vai tā ir jāuzzied pavasarim? Un taureņiem vajadzētu lidot pļavās nevis tur, kur viņi mēdz lidot. Tā būtu labāk. Tā būtu vieglāk.
Pienenes nezied. Vēl nē. Drīz, drīz… Viss smaržos pēc saules un prieka. Drīz, drīz… Ilgošanās rītus padara skaistus un tik sapņainus, ka brīnos, ka cilvēki ielās nestaigā čībās. Ilgošanās padara skumjus. Un skumjas rada vērtību. Jo vai tad Tu gribētu iegūt to, ko pazaudējot Tev nemaz nevajadzētu skumt. Galvā lido pieneņpūkas, pieneņpūkas vien…

14. Pusotra

Es nevaru nepiederēt nevienam. Tas ir pret pasaules kārtību. Rītam pieder nakts ar spožām zvaigznītēm matos. Cilvēkiem, kuri tiecas pēc laimes, ir krītošas zvaigznes, kuras piepilda Tavu visvisviskošāko sapni, kuras Tu vari uzkrāt kaut kur skapjaugšā un tad pa vienai pēc pārdomātiem teikumiem mest lejā un vēlēties… Jo reizēm jau tā ir, ka ievēlies neīsto sapni. Ka neīstajā brīdī pasaki īstos vārdos nepareizajam cilvēkam. Vai arī cilvēks ir īstais, bet brīdis galīgi greizs. Bet kā jau teicu, tas ir pret pasaules kārtību – nepiederēt.
jā, varbūt šoreiz gribētos pateikt, kaut ko vairāk un kaut ko skaistāk. kaut ko par narcišu smaržu, kura dīgst manās domās, par sniegpulkstenīšu asniem sirdī, kuri ir gatavi izkausēt pēdējo ledu. bet nevar. traucē tā mazliet pusotra sajūta. varbūt tā jāatkabina kā vilciena vagons nākošajā pieturā vai varbūt pa ceļam. ļoti ceru, ka īstie cilvēki ir nopirkuši īstās biļetes uz īsto vagonu.
bet kas tad ir tas, kas notiek pa īstam?
tā ir kakao smarža, kas šodien pie manis uzbūrusi māju sajūtu visos stūros. pusotra. un cīruļputenis domās.

15. Nemiera anatomija

Klusums šodien ir skaļš,
Tukšums ir sācis būt par lielu
Vai tomēr par mazu – jo spiež.
Siena vālu viļņu jūra,
Tāda saldena smarža gaisā-
Varbūt jasmīni, peonijas,
Bet varbūt neprāts.
Nevarēt.Negribēt.Nedarīt.
Sajust, izjust un nojaust –
kurā brīdī likt soli uz priekšu,
Kurā kāpt atpakaļ, lai būtu klāt,
Lai būtu blakus tam mirklim,
Kam piekārta zīmīte piedurknē-
manējais! Īstais!

16. Jūnijs

Esmu naktstauriņam uzdūrusies diena
Smilgas smeldz tādos gaišos toņos
Pie aizkaru stangas piekārti saules rieti,
Gājputni un visas pagājušās vasaras
Lietus smaržām piemirkusi pļava
Basas kājas, svārku apakšmala
Vēlāk pusdienlaikā tā pati pamale
Uzziedēs meža zemeņu elpā saldā
Saule sildīs, sildīs, sildīs
Vārdi izkusīs, vārdi pazudīs
Tāpēc runā tagad kamēr
Pilnmēness eglēs ganās
Kamēr vārdi tumsā nekaunas paši no sevis
Un nakts piesedz mulsumu sejā.

17.***

Ieritināt domas mierā, siltumā, naktī, zem mēness… Mēnesim nekad nav bail palikt vienam,varbūt tāpēc visi uz viņu tiecās?
Ieritināt domas pasteļtoņos, mākoņos, plaukstās, asnos… Lai plaukst! Audzē sapņus. Kā iestādītie bērzi pa ceļam uz mājām, jo kur gan citur mēs ejam?
Satīt kamolus, sasiet mezgliņus, savīt ligzdas un krāsainas bantītes.Ticēt. Dienas seko dienām. Naktis naktīm. Debesis debesīm… Tikai nesaki, ka Tev viņas ir tikai vienas. Jābūt vismaz divām, es nezinu kam domātas tās pirmās, otrās,trešās… bet tās pēdējās, bet tās vistālāk – tur var ieritināt domas.

P.S. Uz mēnesi pat peles tiecas, bet tas varētu būt tāpēc,ka mēness nedaudz līdzīgs sieram.

18. Tās noteikti nav beigas

Ar gladiolu zobenu Vasarai nocirst galvu un izcept to kļavu sārtā. Ak, Vasara, tikai nesaki, ka Tu nebur, ka acis Tev nemirdz zaļas, kad Tu caur eglēm vēro pīpeņu pļavas. Vasara, tikai nesaki, ka Tu nebur – pat saulriets mazliet sajucis prātā, kad krītot aiz pamales sarkanās krāsās mirdz tāpat kā pirmās asteres dārzā.
Vasara, pagaidi, nebēdz! Nobaudīsim pirmo salnu rūgtumu, es Tev uzlikšu galvu uz pleca un izstāstīšu, kāpēc es Tev toreiz teicu – piever acis… Un Tu manā tējas krūzē uzputosi pēdējos vasaras mākoņus, devītos viļņus, mazliet laimes un sirdsgudrus vārdus.
Kad Tu piebur ķiršu saldumu lūpām, bizei piepin rudzupuķu ziedus un sirdij, sirdij pieliec kliņģerīšu sauli – tā dziedē.
Reizēm par Tevi, Vasara, garāki izaug saulgriežu ziedi kātos.

19. tālu tālu

*Ja nu šai dienai pie kājas ir akmens piesiets. Pusnaktī viņa ies un noleks no tilta. Mazliet ūdenī cīnīsies ar laika rādītāja mazo bultu un tad aizies. Paraus dzelmē sev līdz visus neizdarītos mirkļus. Visus vārdus, kurus varbūt varēja pateikt. Visus pieskārienus, kurus varbūt varēja apskaut.
Bet nē.
Bet nē, neskumsti. Būs jau labi. Viņa tad dzelmē pa nakti cels smilšu pilis. Tāpat kā Tu savos dūnu pēļos. Tāpat kā Tu ietinies segās. Un rīt, rīt viņa kopā ar sauli atkal atnāks. Un varbūt tai rokās būs kāds groziņš ar cerībām, sapņiem un priekiem, kurus šodien Tu vari piepildīt.
Jā, vari, jo pat man tā liekas.

*Tie ir tādi akmeņi
Neizsakāmi
Tāds man šodien sēž rokās
Un izskatās, ka it nemaz
Tas netaisās iet projām

Tas izgulsnēsies domās
Tas sprūdīs kaklā
Žņaugsies krūtīs
Spiedies sirdi
Jā, ir tādi akmeņi
Pār vaigiem līstoši

*Neļauj, lai pasaule Tevī skalo netīras otas. Krāso pats. Pat ja grūti ir aizsniegt tukšo pleķi uz sienas – pakāpies, palecies, palido… Taureņus pakrūtē nedzen projām, ļauj, lai tie piepin savu kūniņu Tavai pasaulei klāt – savs tauriņu akvārijs nevienam nav nācis par ļaunu.

ausīs piesmēlušies gliemežvāki
vakar gāju klausīties jūru
un dzirdēju tālu tālu

sasēju smilgas ar saulesrietu
visa pamale laistījās zaļa
zaļā vasaras smilgu skaņā

vakars skanēja ilgi vēl manī
tik ilgi ka nedzirdēju
kā aizgāju garām

tālu tālu

Komentēt