Kas to būtu domājis, ka man beidzot neko negribas teikt. Patiesībā jau gribās, bet ir saprasts, ka vārdi ir lieki, ja nav neviens, kas to grib dzirdēt. Un klusums mēdz būt tik skaists. Tad Tu skaties, kā lilijas uzzied. Tad Tu skaties kā Viņa acu skatiens šaudās no Tavām acīm līdz Tavām lūpām. Tad nolūkojies cik lēni un mierīgi tek upe. Tad Tu skaties kā tukšā pilsētā mirgo luksofora gaismas. Tu lasi savu mīļāko grāmatu desmito reizi. Tu dzer tēju ar acu skatienu piekaltu pie pretējās sienas. Tu esi Tu pats, kad Tu klusē.

Es vairs negribu runāt. Es gribu ērti un skaisti paklusēt. Laikam Rudens. Un aukstums iezogas manos pledos.

Visātrāk, visstraujāk, viskvēlāk. Tā kā sērkociņš. Aizdedzināt debesis vakarā vēlā tajā pamalē tajā pļavā aiz tiem kokiem aiz tiem upes lokiem pie tām margrietiņām. Tā kā sērkociņš. Sasildīt, uzliesmot, bet neizdegt. Sasildīt, uzliesmot, neizdzist.

Visātrāk, visstraujāk, viskvēlāk. Tā kā Jāņu ugunskura liesma. Visas burvības, vārdus, skaitāmpantus ik gadu sadedzināt. Ikgadu atkal mācīties no jauna.

Tāda laikam ir ilgošanās – uzliesmo, uzkvēlo, norimst, bet nekad neizdeg līdz galam, nekad nesadeg. Citreiz sadedzina vārdus un pašus “ilgotājus”.

Ietin domas kreppapīrā – tā lai čaukst. Vējš iepūš savu elpu smilgu skarās – skan. Līdzi lai domas pasaulei apkārt skrien. Domām tāds darbs – uz priekšu iet. Tavs darbs ir neatpalikt.

Vējš iepūš savu elpu bērzu zaros – skan. Lai līdzi domas debesīs bērzu galotnēs šūpojas. Domām tāds darbs – neapstāties, laboties. Tavs darbs ir nepadoties.

Vējš iesūpo zvaigznes naksnīgās debesīs. Vējš tās kādreiz birdina nost. Tāds arī domām darbs – piepildīt. Tavs darbs ir cerēt…

Es Tevi norakstīju no kaimiņu sētas. Tu biji tik acīs krītošs, ka nevarēju Tevi atstāt tur. Un tagad Tu esi norakstīts. Tāpat kā šī vasara tad, kad kastaņi zied otrreiz – kad tie uzziedina zāli.

Tu es norakstīts kā mani kontroldarbi, mājasdarbi un visi pārējie darbi krievu valodā. Tu esi norakstīts. Kā telefona numurs no sludinājuma, kur pārdod zemenes. Ir grūti atrast kaut ko saldāku par zemenēm. Grūti. Tu esi norakstīts. Kā citāts no nobružātas grāmatas vāka. Un Tevi rakstīs visās apsveikuma kartiņās – mīļi sveicu, sirsnīgi sveicu… Tad Tev liksies, ka stulbi ir visiem izpatikt. Bet citreiz šķiet, ka ir par maz ar to, ka patīc pats sev.

Es Tev saku – Tu esi norakstīts. Neteikšu, kur esi pārrakstīts. Ierakstīts.

Man liekās, ka esmu pašpietiekama. Līdz brīdim ,kad saproti, ka spēj mainīties. Un mainies. Un pat uz “to labo” pusi. Bet viss līdz brīdim, līdz brīdim, kad nedabū kārtējo kafiju rītos, kafiju pēcpusdienā un kafiju skolā – bet tā jau nav atkarība. Līdz brīdim, kad kafijas vairs nav. Jā, nav. Tāpēc novērtē to, kas Tev ir, kamēr Tev ir. Kad nebūs, tad varēsi sev jautāt – nepareizā izvēle vai nepareizā es. Vai kārtējā “amerika.”

Es nekad nevienam nevarēšu iedot vairāk laikā. Es varu tajā tikai dalīties.Un laikam tomēr neesmu iemācījusies dalīšanu skolā tik labi, kā vēlētos.Kļūdīties ir cilvēcīgi. Jā, tā es sevi mierinu.Un kad tiešām es sapratīšu, ka viss ir beidzies, tad noteikti atkal debesis šķitīs zilākas un varbūt pat būs jau zāle.

Tik dīvaina padarīšana ir sirds – tā noliedz gan nāvi, gan mīlestību.

pienāk laiks, kad saproti, ka tas, cik viss ir ideāli (vai vismaz tā škiet…) sāk kaitināt. Tad,kad klusums starp pateiktiem vārdiem sāk ausīs griezt. Tad,kad saproti, ka viss to gribi ir tikai viens-NEmiers.

Un kaut kad kolēģis teica, ka laime nav naudā. Nav jau arī. Un laime nedrīkst būt ideāla. Jo tad, kad viņa tāda kļūs – sāksiet to ārdīt. NEmiers. Un šodien līdzinu kurmju rakumus. Bet bija tā vērts, bija.

Esmu kļuvusi pavisam garlaicīga – es visu daru pēc plāna -braucu mājās pēc plāna, taisu pusdienas pēc plāna, ceļos pēc plāna un eju gulēt tad, kad visi plāni ir pabeigti. Tikai citreiz,kad plāni neizdodas, tad naktī tiek apēsta kūka, kas plāna paredzēta tikai brokastīm. Esmu kļuvusi mazliet laimīgāka. Esmu sapratusi, ka nevar ieiet pa divām durvīm vienlaicīgi, pat tad abas ir vaļā. Esmu sapratusi, ka vajag sev ticēt, nevajag svaidīties sajūtās. Esmu sapratusi, ka labāk nožēlot izdarīto nekā neizdarīto. Esmu sapratusi, ka jāliek sev darīt vairāk kā gribētos savādāk vispār netiks izdarīts.

Tev šķiet, ka esmu kļuvusi pareizi pelēka? Maldies. Es tikai reizēm esmu mazliet nogurusi. Bet daudz biežāk es staroju. Un mēri kādās vienībās gribi – viens deva starojuma atsver daudz daudz lielāku apjoma noguruma.

Tieši tāpēc tik sen manis te nav – jo tik daudz esmu sapratusi.

Esmu atklājusi jau pirkstaiņu sezonu – tik liels rudens priekš mani jau ir sācies. Pēdējā laikā varbūt citiem šķiet, ka man nav laika, bet priekš sevis es esmu atklājusi daudz daudz vairāk laika kā jebkad agrāk. Tieši tāpēc domas tiek locītas kā papīra lidmašīnas un sūtītas projām – ar adresātu vai bez tā, bet galvenais ka projām.

Jauku Jums oktobri! Dariet to, kas Jums sanāk vislabāk un es apsolu darīt to pašu.

Jā, man citreiz pietrūkst drosme, lai es pateiktu visu kā ir. Un tad es izliekos, ka viss ir labāk kā patiesībā. Jā, man nepatīk sāpināt citus cilvēkus. Un tad es nesāpinu, es saku to, ko viņi grib dzirdēt.

Reizēm savādāk nevar.

Dažas dienas līdz brīvdienām. Un es beidzot braukšu mājās.