Ausīs skan-un ko Tu dotu,lai vēlreiz… Un tik daudz ko gribētos vēlreiz…aj!Zinu,ka būs,bet kāpēc nav tagad nezinu. Nezinu,vai upes skumst par to,ka viņu krasti nekad nesatiekas. Vispār nezinu,ko domā paralēles,taisnes.It kā ir labi būt taisnei,kas virzās uz mērķi,tikai laikam ir vērts iegaumēt,ka taisnes var lauzt,ka taisnes var turpināties abos virzienos un tā var neceļos aiziet-pa kreisi,ja pa labi neiznāk. Un es nezinu,vai naktīs debesis ilgojas pēc saules.Nezinu, kur rodas sajūta,ka ir gana…
Un ko Tu dotu,lai vēlreiz… Laikam neko,laikam nesanāca.Laikam satikāmies neīstaja laikā un runājām katrs par savām zīlītēm-viens gribēja lidot,otrs acīs lūkoties. Nepiešķīlās,neizšķīlās mazi pūkaini cālēni pavasarī. Laikam nebija laiks tik silts. Gaidīju,ka cilindri smaržos pēc netīrām rokām,bet Tu at tiem gāji uz balli. Un ko Tu dotu par vēl vienu tādu nesaprašanos? Laikam dārgāko,kas man pieder,laiku.

Vēl vienai naktij ir kafijas krūzītes nospiedums. Kāds skaita gājputnus,kāds skaita nākputnus. Kāds domā par otru   cilvēku,bet kāds cenšas nedomāt,tik ļoti cenšas,ka tieši  tas cilvēks kļūst vienīgais īrnieks domājamā platībā.Kam negadās kļūdīties? Cits pavasarī uzplaukst,cits nokūst ar pēdējo sniegu un ievasaro sevi līdz nākošajai ziemai,lai neizkūst ledus sirds. Cits no narcišu taurēm grib izspēlēt prieku,cits savus pulksteņa rādītājus ir iemainījies pret pirmajiem sniegpulksteņu asniem un tagad līdz neprātam zaļos. Un kad bērziem saziedēs lapas,nez cik daudz tas neprāts būs sazaļojis? Bet pavasaros jau drīkst,tas ir pat vēlams.

Citi satiekot Viņu saka, ka vēderā iemetas taureņi. Balti un krāsaini, visvisādi. Bet kāpēc tieši taureņi? Satiekot Viņu tur vajadzētu iedzīvoties ziloņiem, kas saplēš visu veselo saprātu, kas mūsos vēl palicis. Vai vismaz tādai vienai kārtīgai rudai lapsai – jo kā gan, lai savādāk to Viņu piebur. Bet nē – taureņi un acīm rozā brilles. Nav brīnums, ka tas viss parasti notiek pavasaros, tā vismaz ir pieņemts. Kad uzplaukst narcises, krokusi un visi ciņi pļavās.

Bet vislabāk būtu, ka satiekot Viņus mūsos iedzīvotos mēs paši toreiz, kad neredzējām bez beņķīša, kas stāv uz galda. Tā būtu visdrošāk. Vispatiesāk.

Iesvērsiet, lūdzu man laimi pa divi piecdesmit? Laikam dārgāk nav vērts, jo dzirdēju baumas, ka laimi par naudu nopirkt nevar. Nezinu  gan tad, kāpēc man skapī karājas tik daudz kleitu un skapī stāv daži kurpju pāri, kuros vai nu mazgāju traukus vai sēžot un skatoties filmas dzeru vīnu, jo tālāk ar tām aiziet nav iespējams.

Bet Tu jau nezini, kas ir tie divi piecdesmit. Divi piecdesmit rūpju brīži, kad domāju, vai ar Tevi viss kārtībā, divi piecdesmit brīži pavadīti gatavojot ēst, divi piecdesmit smaidi smaidīti ielās svešiem cilvēkiem, divi piecdesmit izgludināti krekli, divi piecdesmit kafijas rītos…

Nu, tad iesveriet man laimi uz divi piecdesmit, es par to Jums kartupeļu pankūkas varu uzcept.

Es vakar satiku sevi tādu, kāda biju dikti sen. Tik ļoti sen, kad domāju, ka ir tikai labais un sliktais. Ir ideāli un ir tas, ko citi nosoda. Kad ir tikai tas, ko Tu gribi sasniegt, vēl tas, ko citi gaida no Tevis. Bet Tevis nav. Jā, man šķiet, ka kādreiz es biju tāda, kad man manis nav. Ir perfekcionisms un skaļi man vajag, un klusi – man vajag Tevi sev blakus. Bet izrādās, ka ir arī emocijas un iespējas kļūdīties, var ļauties pa straumi, var iemīlēt to, ko Tu dari.

Un izrādās, ka tas viss ir pat man. Dikti sen es biju tāda, tas bija toreiz, kad nedzēru kefīru.  Bet tad, kad Tu atļaujies nepārziemot viens, kad atļaujies rūpēties par draugiem, kad beidz melot pats sev, kad atļaujies būt tāds, kāds nekad neesi bijis… Un pasaki sev – es esmu labs! Tad ļoti iespējams, ka arī Tu kļūsi līdzīgāks laimei.

Priekš un pirms visa, kad vēl nebija zvaigžņu drukā nekas iespiests, pat tad viņa jau bija. Un ir arī šodien, būs arī rīt. Viņa varbūt nerunā Tavā un manā valodā. Tik bieži viņa klusē. Tik bieži runā sirdsbalsī, ka kļūstu pikta par to, cik bieži klusēt lieku savai sirdij. Šī mazā sajūta (jo kā gan tā varbūt liela, ja tik viegli nepamanāma?!) jau pirms visa te bija – te kaut kur ķiršu ziedos, kaut kur virmoja gaisā, slēpās un nedevās rokās.

Slēpās no tā, ka var tikt nesaprasta.

Slepās no tā, ka var tā arī visu dzīvi palikt tāda maza sajūtiņa vien, kaut kur nosalusi sirds priekškambarī.

Slēpās no bailēm.

No nesadzirdēšanas, no pamešanas.

Tāpēc jautā. Jautā savai priekšnojautai.

Man viņas arī ir, bija un būs. Ir tādas sliktās – kuras veļas, veļas un saveļas akmenī, tad uzkrīt uz kājas un reizēm arī uz sirds.  Ir tādas mazas priekšnojautiņas, kas liek nopirkt tieši to kleitu un braukt tieši ar to vilcienu. Un tad ir tās – tās lielās un tās debešķīgās, kurām ir bail noticēt.

Bet ja akmens var savelties, tad kāpēc neticēt šoreiz?

Bail. Neizdošanās. Neveiksme. Vilšanās.

Bet, jā, ir arī tādas priekšnojautas, kurām vajag spēku, lai saņemtos un noticētu. To arī dāviniet man svētkos – spēku un ticību. Un vēlmi prast ar laimi sarunāties un priekšnojautai jautāt.

Sauciet mani par trako, bet man šķiet, ka maza sajukšana prātā nevienam vēl nav pārāk daudz kaitējusi. Bet kaitēt mazliet – tas ir labi, jo kad gan Tu pēdējo reizi izkāpi ārā no savas komforta zonas?

Tā ir maza un īpaša māksla – vakara pastaigā pilsētā piesmelt gumijas zābakus. Diezgan garus.

Elpo!

p.s….tātad iemīlējusies neesmu!