Ir grūti, kad gribas runāt, bet var pateikt tikai to pašu – neko. Tikai kaut ko par laiku, kurš iededzina vasaru ādā un laiku, kurš visu aizskalo projām izmērcējot vakara lietū. Jo man nav lietussarga.
    To pašu neko – jā, man iet labi. Man beidzot istabai logi uz sauleslēktiem. Es klusām ceļos uz to laiku, kad saule mani rausta aiz deguna. Jo aizkaru man arī nav. Vai arī klusām pārnāku mājās, saullēkts mani noķer aiz papēžiem un nakti padara par nebijušu. Nakts paliek kaut kur guļot atmiņu plauktos.
    To pašu neko – man viss kārtībā. Man uz galda zied puķe jau otro mēnesi un nemaz nevīst un nenīkuļo. Un katru reizi,kad aizmirstu to apliet, es tai atvainojos, varbūt tāpēc viņa nevīst.
    To pašu neko – man sejā atkal dzīvo smaids un galvā (varbūt!atkal?) putni. Var jau būt, ka tie ir gājputni vai nākputni, vai vētrasputni, vai visparastākie pagalma zvirbuļi – savējie.
    Man pilna “vārdu banka”, bet neviens tai mantai nenāk pakaļ. Runā, ka pilsētā nevar redzēt zvaigznes. Pilsētā pat savu elpu nevar dzirdēt. Bet šodien pilsētā smaržo vakardien pļautā zāle. Tā smaržo,ka galvā nav grūti izdomāt rudzpuķu vainadziņu un pļavā govi.
To pašu-neko. Un vairāk neko.

Svēts dārzā krūms,
lūdz putns savu dievu.
Un pēkšņi klausos -,
manu dievu lūdz!
Es ieraudzīju dārzā balto ievu
tik pēkšņi, tā, kā nav nekad vēl būts.

/Ziedonis/

Cik ļoti žēl ir reizēm, ka līdz ar pavasari atnāk arī mazs pavasara nogurums, kad gribās ziedēt līdzi tā, ka sāp… Bet kā jau vienmēr – līdz ziediem un vieglam „žvingulim” galvā kaut kā pietrūkst un kaut kā ir par daudz. Varbūt par audz vientulības, bet par maz laika būts vienam – tā pašam ar sevi paklusēts. Varbūt sen neviens Tev nav teicis – Tu esi skaista! Un Tu sen neesi sarkdama teikusi – Kur nu es! Varbūt šogad pieneņu uzziedējis mazāk un varbūt vakari nav tādi, kā vajag Tavai laime. Un varbūt saule rītos varētu būt spožāka – lai tā līdzi ziedēšana būtu košāka.

Un vēl…vēl. Un ziniet tā man šķiet, ka pietrūkšana, tomēr vairāk  smeldz kā palikšana pāri. Līdz brīdim, kad pats esi tas, kas palicis pāri.

Gribu iepūdercukurot domas.Netipiski un nekaunīgi.Saldi.
Un vēl gribu vismaz kaut kur būt vienīgā. Nē,nē,neesmu egoiste nemaz,bet vienreiz tomēr gribētu būt tā vienīgā un liktenīgā.
Vēl gribētu zvaigznēs lūkoties un nenokrist,pagalmā visus cienāt ar smilšu cepumiem divdesmit gadus atpakaļ. Gribētu karuseļos griezties un bradāt pa zāli līdz kaklam,bet neapmaldīties.
Un gribētu zināt atbildes visas svarīgākās tajos testos,ko nerakstu skolā,ja vien mani kāds būtu ar mieru “eksamenizēt ” par to,kā pareizi jādraudzējās.
Vēl varētu vienreiz pa īstam uzmest pasaulei lūpu,par to,ka tā nemāk dalīt,bet veikli māk apdalīt. Varētu ielīst migā vai azotē kādā un nosnausties miera miegu. Sirdsmiera.
Bet par visu vairāk es tomēr gribētu būt tā īstā un vienīgā. Liktenīgā un laimīgā ļoti.

Tava elpa darbina naktslampu manā sirds priekškambarī. Kad Tu aiziesi, tur paliks tumšs. Tumsā nezied. Tumsa uzzied violetās debesīs naktī. Elektrības tirgus skaitīsies brīvs. Pieradums nepāriet. Pieradums pārkāpj man pāri nevis es viņam un sagaida mani aiz nākošās mājas stūra. Vijoļnieks uz tilta manu pieradumu spēlē.

Tava elpa darbina naktslampu sirds priekškambarī. Savādāk tur satumst ne tikai naktīs. Tāpēc taureņi guļ ziemas miegu pavasarī ar neizkrāsotiem spārniem. Negribas jau tumsā pāršvīkot pāri līnījām. Lieliem cilvēkiem nepienākas kļūdīties, tāpēc viņi nemēģina. Mēģinot var kļūdīties, tad var gadīties, ka vajadzēs atvainoties. Būs neveikli. Tumsā jau nevar redzēt, bet sajust var. Var sajust ne tikai ar pirkstiem, var sajust ar sirdi un prātu var just, ar smaržu var just Tavu ķiršu dārzu. Pat tumsā. Tumsā iemājo bailes. Lieliem cilvēkiem baidīties nepienākas. Neesot drosmīgi. Bailes var apskaut un sasildīt. Bailēm nepatīk “pleca sajūta”, runā, ka tās esot vientuļnieces. Tumsā jau var nepamanīt – esi Tu viens vai neesi.

Elpa darbina naktslampu sirds priekškambarī kādā.

Mākoņos līst. Siltām rokām kāds lietus bizes pin un liek pāri mākoņu segām. Maza sēkliņa rīt būs liela. Drīz, pavisam drīz asna zaļās acis lūkosies debesu zilajās, debesu skaidrajās.

Acis, kurās var visu izlasīt, bet neko nesaprast.
Acis, kuras nevar aizmirst, bet kurās nevar ieskatīties.
Acis, kuras dedzina, atbruņo, valdzina, atklāj, izģērbj, pierāda.
Acis mīļākās, acis neaizmirstamākās, acis nepielūdzamākās, acis lolojamākās. Acis tuvākās.
Acis, kuras rāda, un acis, kuras slēpj.
Acis aukstākās, kurās var izkust.

Skatīsies acīs un viens otram tā arī nepasacīs.

Kaut kad kaut kur lasīju, ka mīlestība ir nevis vēlme kādu neprātīgi iegūt, bet gan bailes kādu pazaudēt. Domāju un domāju, un beigās izdomāju, ka lasīt ir forši. Vispār dzīvot ir forši. Iemācīties kaut ko jaunu un uzzināt kaut ko jaunu – tā sajūta, kad no jaunām izjūtām mazliet aizraujas elpa, tā mazā sirdstrieciņa… Un forši ir iebrist līdz ceļiem rutīnā ar līdz pēdējai pogai aizpogātu kreklu un atlocītām piedurknēm. Un forši ir ļauties mazai slinkuma sajūtai un atmiņu atvilnim.  Un forši ir ēst saldējumu un skatīties debesīs, un… 

“Ideālība” laikam nav cilvēciska rakstura īpašība. Jo ko gan Tev dod tas, ka (ja) esi ideāls, bet nespēj pieņemt tos, kuri tādi nav? Un ko Tev dod tas, ka Tev pieder viss (daudz), ja kāds cits var būt simtkārt priecīgāks par to, ka zina  – sasniegs… Aj, kā sasniegs!

Manā vecumā (jaunumā?) man ir maza nojausma par to, ka vienu mirkli nekad nebūs lemts izdzīvot divreiz. Tieši šī smeldzīgā sajūta liek elpot dziļāk un mīlēt divreiz stiprāk. Lai arī cik tas maksātu. Nevis “cik”, bet “ko.”

Uz nokarsētām egļu galotnēm uzkāpis dus pievakars ar labi pavadītas dienas garšu. Kā tāds saldējums ar dzērvenēm un rupjmaizi, zinu, ka izkusīs un paliks vien mazliet rūgtums un pieskāriena sajūta plecam, esības sajūta. Būšana. Bet šobrīd man ir vienalga par to, ko par to putni debesīs dziedās rīt. Viena alga labestībai un vienaldzībai – tā gribas ļoti reizēm domāt, kaut labi zinu, ka Zeme ir apaļa. Nu, labi, ģeoīda formas. Bet vienalga kamēr pievakars no sava egļu torņa uz zemi lej miglas spaiņus un ar vispilnīgākajiem toņiem nokrāsu visu gaidītos nakts viesus sapņus.

Atceries – tukšumā salien visvairāk.Tukšumam vajag visvairāk. Tukšām saujām pietrūkst visvairāk.

Cik dīvaini – kādreiz mums bija bail atdzīties sliktajos darbos, netikumos, blēņās un savos trūkumos, bet tagad mēs baidāmies teikt labas lietas, mēs baidāmies atdzīties, ja esam savādāki, ja mums patīk vēl kādas acis izņemot savas, mēs baidāmies priecāties par citu prieku. Mēs baidāmies pateikt par daudz, tāpēc nepasakām neko. Mēs baidāmies pateikt patiesību, tāpēc pasakām kaut ko, ko nemaz nedomājam. Mēs baidāmies pieradināt, tāpēc labāk sāpinām.

Dīvaini. Es domāju veroties cilvēku pūlī un meklējot cilvēcību. Būtu labāk, ja biežāk to meklētu sevī.

Nesapņo vaļējām acīm-sāpēs,neiedomājies un negaidi-arī sāpēs, neceri un neuzticies-protams,sāpēs.Neplāno-neiznāks.Neļaujies-nav sabiedrības norma. Nedari to,kas Tev neiznāk-smiesies.Nestāsti,ka tici-nesapratīs.Vispār labāk netici-būs drošāk,ka kāds neuzzina,ka tici… Nebūvē smilšu pilis-būs netīras rokas… Un tā ejot gulēt domas domā tikai par matemātiskiem vienādojumiem un ķīmisko tabulu-kaut kam tādam vajadzētu būt patiesam. Pavasarī neviens nesatika sapņu princi,jo taču sapņu un prinču (protams!) arī nav,šķiet mīlestībai arī labāk neticēt-nav taču nekādu pierādījumu un definīciju…Būt laimīgam arī iespējams kaitīgi-kāds kaut ko sliktu var padomāt.
Izplaukušie sniegpulkstenīši aizvēra savas ciparnīcas un teica,ka nākošgad atnāks precīzi laikā,šogad nē-pārāk rūgts pavasaris,pat nav neviena sapņu mākonīša spilvena un nav pat mākoņu maliņas.
Varbūt tomēr laiku pa laikam kādam uzticēties un aizverot acis pārsvērt savus vis… vissapņus.Atļauties ļauties.

Man teica, ka vakars ir nepieradināma dabas parādība.Nav melots.Vēl nevienu reizi vakars nav palicis pie manis uz mūžu. Cik kopā izdzertu tēju, cik kopā nosmietu smieklu, cik kopā apmānītu nakšu… Bet nekad! Bet tieši to, ko nevar dabūt, to gribas iemantot, to gribas izgaršot. Redziet, kā pienākums un atbildības sajūta – tik bieži nāk ciemos un aizmirst aiziet projām, ka satikt es to vēlos tieši nekad. Vismaz tā šobrīd liekas, bet tieši tāpat, kā pie visa var pierast, tā arī visa var pietrūkt. Visa un reizē nekā. Tā viegli – kad Tev nav nekā un nekā arī netrūkst… Tikai vakarus nevar pieradināt. Tie atkal un atkal aizsteidzas projām, izgaist rītos ar visām manām domām, kas gulēja tam uz pleca. Ai, cik labi, ka tās ir tikai domas, jo cik siržu šie vakari ir paņēmuši sev līdzi. Neprātīgie, nezina, ka ar sirdīm nevar jokot…

Atnāca vakars, ietina segā un piebēra plakstus ar sapņu putekļiem, viņš nezina, ka “pa kluso” tiek novērots. Jo nevar tā būt, ka kāds ir tik ļoti “tāds”, ir jābūt kaut kam tādam, kas to nodos, kaut kam, kas liks saprast kā to pierunāt palikt. Nekā, Rīts. Nepievērti plaksti. Tukša krūzīte uz palodzes. Segu siltums. Nepieradināms.