Piedod, mans 2014. gads – bet es Tev nerakstīšu mīlestības vēstules… Bet paldies,ka izsvaidīji mani pasauli un liki man saprast,ka esmu nevis gājputns,bet mājputns…varbūt ne gluži vista. Paldies, ka atklāji man noslēpumu,ka reizēm cilvēki nedara to, ko viņi vēlas tāpēc, ka baidās-no neiznākšanas, nesaprašanas, vilšanās un atraidījuma. Paldies,ka parādīji man pasauli,kurā cilvēki runā,aizraujas un piepilda lietas, vietas un sapņus, bet viņiem ir vienalga,kas Tu esi, svarīgākais ir tas,ka visiem ir kopīgs mērķis un mazliet sajūtas. Paldies,ka gandrīz iemācīji ļauties un paļauties – gandrīz… jo arī es mazliet baidos. Un paldies,ka parādīji, ka (diemžēl) visi cilvēki šajā pasaulē nav nemaz tik labi,ka savā naivumā varētu likties, bet viņus var apiet un ja nevar apiet, tad garām ejot var aizžmiegt ciet acis.

Re,cik daudz jauna…Bet taureņi vēderā guļ. Tikai neprātu – to gan man šogad lēji daudz.

Dzīve dzirkstī arī šogad