Man nav laika-es nepievelkos. Bez pievilkšanās spēka viss slīd uz priekšu vēl ātrāk, vēl ātrāk, vēl ātrāk… Es nepievelkos un mani nepievelk. Tvaikonis ievelk ostā nākamo sapņu kuģi. Mastā tam uzvilkti krāsaini karodziņi – kā taureņi milzīgiem spārniem. Ar tik milzīgiem spārniem viņi noteikti varētu aizlidot uz sauli, uz mēnesi vai apkārt zemeslodei – nav jau nemaz tik tālu apiet apkārt sev pašam un vēl pārdesmit cilvēkiem,kuru sejas nav svešas, kuru sejas nesāpina, kuru sejas nesaldē. Kā ziemā uz nosalušas ādas kaist trāpīta sniega pika – tik ļoti. Ne jau sāp, bet tik ļoti viss izjūtas šajā slīdēšanā-es nepievelkos un mani nepievelk.

Un domā viegli būt visu laiku desmit metrus virs zemes? Domā nekad negribas,lai pēdas kutina zāle un smiltis, kurpē iekritis akmens… Domā viegli tā gaisā kulties un nekur neatsperties? Tu domā? Es domāju vairs nepārdomāt.

Es nepievelkos un mani nepievelk. Un kafijai  krauju lielām karotēm virsū mākoņu putu kārtu. Turi manu plaukstu nākošreiz mazliet ilgāk.Varbūt man izdosies palikt uz zemes. Turi ciešāk. Izturi.