Skatoties uz pasauli caur Tavas acs zīlīti man viss mazliet citādāks rādās, mēness mazliet mazākiem robiem un manas mīļākās kleitas mežģīnes smalkākas šķiet. Skatos ar Tavām acīm un redzu sev sejā daudz par daudz domu rievu un par maz pavasari. Kad elpoju Tavu elpu asins reibst manā sirdī no tiem auļiem,kas dun Tevī. Varbūt,varbūt esmu tikai akmens,kam upes skalojas pāri,kam mākoņi aizslīd garām tik nemanāmi. Varbūt,varbūt jau rīt tur būs varavīksnes sākums. Vēl mazliet vairāk gribētu dzirdēt šo dienu Taviem vārdiem – pilniem teikumiem un pilniem vakariem pierunātu, Tavām lūpam izrunātu un ausīm sadzirdētu. Reizēm gribētos jau,lai nekas cits nemaz nepastāv.