Līst. Kopā ar vasaru no zemes izkūp dienas siltums. Kaut kur naktī basām kājām aiziet – tāpat bez galamērķa un bez mājām. Drīz, drīz es arī apaušu kājas un došos uz pēdējo tikšanos ar vasaru šovasar. Līdzi maisiņā skanēs glāzes un prieks, un vieglprātība, un smiekli, un dejas, un skaļas balsis. Saulē izbalējuši mati un vasarraibumu valsis vaigos. Pļavā uzklāta sega – tas būs mūsu dzīru galds. Nav šķīvju – ir domu lidojums augsts, līdz pirmajiem mākoņiem, līdz pirmajiem rīta gaiļiem. Nažu un dakšiņu arī nav – ar pirkstiem, ar zīmēm, bez vārdiem, ar glāstiem, bez bēdām, ar basām pēdām. Nāc, kāds esi. Lietišķā etiķete mums šovakar pabāzta zem mājas sliekšņa, lai paliek tur vismaz šonakt. Lai dzīvo kleitas vasaras garumā, kaili pleci un sarunas par tēmām tām – vai Tu esi laimīgs? Nu, tā laimīgs – tā “paīsto” un no visas sirds? Puto migla un puto glāzes, un šodien pat kūkām nav sirdsapziņas pārmetumu garšas. Vasara noreibusi priekā peldēties brien. Tūlīt, tūlīt būs tas īstais brīdis, kad varēs teikt – paliec pārziemot šeit… Uz siltā mūrīša kopā ar Muri, varēsi raustīt viņu aiz ūsām. Paliec šoziem tepat – pārlaid sniegu manās raibajās vasaras kleitās, iekāp kurpēs un uzkrāso lūpas. Pārlaid to salu uz palodzes puķu podā – tur mūžīgais zaļums. Tā būs labāk, tā būs drošāk – līdz ko ziema paņems savu pēdējo sniega sagšu un pavasaris uzzīmēs pirmos ziedus, Tu varēsi būt klāt, bez gara ceļa, bez ilgām gaidām.
Vasara viltīgi smaida, saspraudusi matus ar gladiolu kātiem.Redzi – gaidīt tas ir skaisti. Es gaidu, kad gatavs būs pirmais pīladžu vīns un kļavām pirmais piemērs uz rudens ražas kleitām – tad laidīšos prom.
Nepierunājama. Līst. Bet vēl jau ir laiks. Vēl jau šovasar pēdējā tikšanās vēl tikai priekšā…