Kā es vēlētos būt spoguļa abās pusēs,
Sev patikt, un tev iepatikties.
Piedod, es nevarēšu atzīties līdz galam,
Vien smaidot pieklājīgi pateikt: “Nē…”
/PV/

Manī ir klusums. Nezinu, vai tas ir klusums pirms vētras, vai klusums pēc trakas vakardienas, aizvakardienas un vēl, un vēl. Aizbēgu un atgriezos atpakaļ. Un ziniet – aizlaisties vienmēr ir vieglāk kā atnākt atpakaļ. Bet visās filmās pēc aizcirstām durvīm vienmēr seko laimīgas beigas, tur tas šķiet tik ļoti, ļoti viegli. Tā nav. Kaut kur starp aizcirstajām durvīm un laimīgajām beigām ir pārkāpšana sev pāri (lepnumam, iedomībai, ”ko citi teiks”), piedošana un piedošanas lūgšana, mīlēšana, saprašana, atvēršana (sevis atvēršana uz visspožākajā gaismā zem visasākā asmens – sevis paša)… Un vēl, un vēl. Tā ir riņķošana. Esi paaudzies, atnāc atpakaļ un viss notiek. Bet reizēm arī nē. Reizēm šī aizbēgšana, izkāpšana no savas komforta zonas aizved līdz citiem horizontiem un citām vērtībām, nemaz negribas atpakaļ to, kāpēc sirds trīsēšana tiek bieži nāca ciemos.
Likās, ka jādara viss, lai citi gribētu būt ar Tevi kopā. Daru tik daudz, lai pašai gribētos būt kopā ar sevi. Pārējais rodas pats, pārējais līst pāri malām.