“tu laikam esi viens 
viņa secina
pusviens
ja gribam būt precīzi”

/A.Akmentiņš/

Pazīstu Tavu vissīkāko grumbu pierē. Pazīstami ir mūsu pirksti, divvientulībā mūsu klusēšana jau kopā dzer tēju. Tikai pašiem mums vēl ir jāsatiekas un jāiestāda kāds ozols. Tikai pašiem sevī mums vēl jāatrod – kur ziemeļi, kur dienvidi, kur sirsnība, kur naids. Mums vēl jāizēd  miglas uzpūteņa bļodiņa katram pie sava galda. Jāiemet vēsākie akmeņi upē… Drīz. Drīz. Tik vien kā satikšanās laikā šajā.

Tu zini, kā manas rokas mīļāko kafijas krūzīti liek pie lūpām. Pazīstu Tavus soļus. Tikai pašiem vēl jāsatiekas. Vēl vasara nepaspēs uzziedēt, un rudens neiemirdzēsies pīlādžu ogās, ziema neapsnigs, un pavasaris nepārlēks trejdeviņām peļķēm. Drīz. Drīz.

Uzvelku laiku, lai neatpaliek, Tu izvēlies mirkli – tas uz satikšanos.