Ir grūti, kad gribas runāt, bet var pateikt tikai to pašu – neko. Tikai kaut ko par laiku, kurš iededzina vasaru ādā un laiku, kurš visu aizskalo projām izmērcējot vakara lietū. Jo man nav lietussarga.
    To pašu neko – jā, man iet labi. Man beidzot istabai logi uz sauleslēktiem. Es klusām ceļos uz to laiku, kad saule mani rausta aiz deguna. Jo aizkaru man arī nav. Vai arī klusām pārnāku mājās, saullēkts mani noķer aiz papēžiem un nakti padara par nebijušu. Nakts paliek kaut kur guļot atmiņu plauktos.
    To pašu neko – man viss kārtībā. Man uz galda zied puķe jau otro mēnesi un nemaz nevīst un nenīkuļo. Un katru reizi,kad aizmirstu to apliet, es tai atvainojos, varbūt tāpēc viņa nevīst.
    To pašu neko – man sejā atkal dzīvo smaids un galvā (varbūt!atkal?) putni. Var jau būt, ka tie ir gājputni vai nākputni, vai vētrasputni, vai visparastākie pagalma zvirbuļi – savējie.
    Man pilna “vārdu banka”, bet neviens tai mantai nenāk pakaļ. Runā, ka pilsētā nevar redzēt zvaigznes. Pilsētā pat savu elpu nevar dzirdēt. Bet šodien pilsētā smaržo vakardien pļautā zāle. Tā smaržo,ka galvā nav grūti izdomāt rudzpuķu vainadziņu un pļavā govi.
To pašu-neko. Un vairāk neko.