Svēts dārzā krūms,
lūdz putns savu dievu.
Un pēkšņi klausos -,
manu dievu lūdz!
Es ieraudzīju dārzā balto ievu
tik pēkšņi, tā, kā nav nekad vēl būts.

/Ziedonis/

Cik ļoti žēl ir reizēm, ka līdz ar pavasari atnāk arī mazs pavasara nogurums, kad gribās ziedēt līdzi tā, ka sāp… Bet kā jau vienmēr – līdz ziediem un vieglam „žvingulim” galvā kaut kā pietrūkst un kaut kā ir par daudz. Varbūt par audz vientulības, bet par maz laika būts vienam – tā pašam ar sevi paklusēts. Varbūt sen neviens Tev nav teicis – Tu esi skaista! Un Tu sen neesi sarkdama teikusi – Kur nu es! Varbūt šogad pieneņu uzziedējis mazāk un varbūt vakari nav tādi, kā vajag Tavai laime. Un varbūt saule rītos varētu būt spožāka – lai tā līdzi ziedēšana būtu košāka.

Un vēl…vēl. Un ziniet tā man šķiet, ka pietrūkšana, tomēr vairāk  smeldz kā palikšana pāri. Līdz brīdim, kad pats esi tas, kas palicis pāri.