Gribu iepūdercukurot domas.Netipiski un nekaunīgi.Saldi.
Un vēl gribu vismaz kaut kur būt vienīgā. Nē,nē,neesmu egoiste nemaz,bet vienreiz tomēr gribētu būt tā vienīgā un liktenīgā.
Vēl gribētu zvaigznēs lūkoties un nenokrist,pagalmā visus cienāt ar smilšu cepumiem divdesmit gadus atpakaļ. Gribētu karuseļos griezties un bradāt pa zāli līdz kaklam,bet neapmaldīties.
Un gribētu zināt atbildes visas svarīgākās tajos testos,ko nerakstu skolā,ja vien mani kāds būtu ar mieru “eksamenizēt ” par to,kā pareizi jādraudzējās.
Vēl varētu vienreiz pa īstam uzmest pasaulei lūpu,par to,ka tā nemāk dalīt,bet veikli māk apdalīt. Varētu ielīst migā vai azotē kādā un nosnausties miera miegu. Sirdsmiera.
Bet par visu vairāk es tomēr gribētu būt tā īstā un vienīgā. Liktenīgā un laimīgā ļoti.