Tava elpa darbina naktslampu manā sirds priekškambarī. Kad Tu aiziesi, tur paliks tumšs. Tumsā nezied. Tumsa uzzied violetās debesīs naktī. Elektrības tirgus skaitīsies brīvs. Pieradums nepāriet. Pieradums pārkāpj man pāri nevis es viņam un sagaida mani aiz nākošās mājas stūra. Vijoļnieks uz tilta manu pieradumu spēlē.

Tava elpa darbina naktslampu sirds priekškambarī. Savādāk tur satumst ne tikai naktīs. Tāpēc taureņi guļ ziemas miegu pavasarī ar neizkrāsotiem spārniem. Negribas jau tumsā pāršvīkot pāri līnījām. Lieliem cilvēkiem nepienākas kļūdīties, tāpēc viņi nemēģina. Mēģinot var kļūdīties, tad var gadīties, ka vajadzēs atvainoties. Būs neveikli. Tumsā jau nevar redzēt, bet sajust var. Var sajust ne tikai ar pirkstiem, var sajust ar sirdi un prātu var just, ar smaržu var just Tavu ķiršu dārzu. Pat tumsā. Tumsā iemājo bailes. Lieliem cilvēkiem baidīties nepienākas. Neesot drosmīgi. Bailes var apskaut un sasildīt. Bailēm nepatīk “pleca sajūta”, runā, ka tās esot vientuļnieces. Tumsā jau var nepamanīt – esi Tu viens vai neesi.

Elpa darbina naktslampu sirds priekškambarī kādā.