Kaut kad kaut kur lasīju, ka mīlestība ir nevis vēlme kādu neprātīgi iegūt, bet gan bailes kādu pazaudēt. Domāju un domāju, un beigās izdomāju, ka lasīt ir forši. Vispār dzīvot ir forši. Iemācīties kaut ko jaunu un uzzināt kaut ko jaunu – tā sajūta, kad no jaunām izjūtām mazliet aizraujas elpa, tā mazā sirdstrieciņa… Un forši ir iebrist līdz ceļiem rutīnā ar līdz pēdējai pogai aizpogātu kreklu un atlocītām piedurknēm. Un forši ir ļauties mazai slinkuma sajūtai un atmiņu atvilnim.  Un forši ir ēst saldējumu un skatīties debesīs, un… 

“Ideālība” laikam nav cilvēciska rakstura īpašība. Jo ko gan Tev dod tas, ka (ja) esi ideāls, bet nespēj pieņemt tos, kuri tādi nav? Un ko Tev dod tas, ka Tev pieder viss (daudz), ja kāds cits var būt simtkārt priecīgāks par to, ka zina  – sasniegs… Aj, kā sasniegs!

Manā vecumā (jaunumā?) man ir maza nojausma par to, ka vienu mirkli nekad nebūs lemts izdzīvot divreiz. Tieši šī smeldzīgā sajūta liek elpot dziļāk un mīlēt divreiz stiprāk. Lai arī cik tas maksātu. Nevis “cik”, bet “ko.”