Cik dīvaini – kādreiz mums bija bail atdzīties sliktajos darbos, netikumos, blēņās un savos trūkumos, bet tagad mēs baidāmies teikt labas lietas, mēs baidāmies atdzīties, ja esam savādāki, ja mums patīk vēl kādas acis izņemot savas, mēs baidāmies priecāties par citu prieku. Mēs baidāmies pateikt par daudz, tāpēc nepasakām neko. Mēs baidāmies pateikt patiesību, tāpēc pasakām kaut ko, ko nemaz nedomājam. Mēs baidāmies pieradināt, tāpēc labāk sāpinām.

Dīvaini. Es domāju veroties cilvēku pūlī un meklējot cilvēcību. Būtu labāk, ja biežāk to meklētu sevī.