Man teica, ka vakars ir nepieradināma dabas parādība.Nav melots.Vēl nevienu reizi vakars nav palicis pie manis uz mūžu. Cik kopā izdzertu tēju, cik kopā nosmietu smieklu, cik kopā apmānītu nakšu… Bet nekad! Bet tieši to, ko nevar dabūt, to gribas iemantot, to gribas izgaršot. Redziet, kā pienākums un atbildības sajūta – tik bieži nāk ciemos un aizmirst aiziet projām, ka satikt es to vēlos tieši nekad. Vismaz tā šobrīd liekas, bet tieši tāpat, kā pie visa var pierast, tā arī visa var pietrūkt. Visa un reizē nekā. Tā viegli – kad Tev nav nekā un nekā arī netrūkst… Tikai vakarus nevar pieradināt. Tie atkal un atkal aizsteidzas projām, izgaist rītos ar visām manām domām, kas gulēja tam uz pleca. Ai, cik labi, ka tās ir tikai domas, jo cik siržu šie vakari ir paņēmuši sev līdzi. Neprātīgie, nezina, ka ar sirdīm nevar jokot…

Atnāca vakars, ietina segā un piebēra plakstus ar sapņu putekļiem, viņš nezina, ka “pa kluso” tiek novērots. Jo nevar tā būt, ka kāds ir tik ļoti “tāds”, ir jābūt kaut kam tādam, kas to nodos, kaut kam, kas liks saprast kā to pierunāt palikt. Nekā, Rīts. Nepievērti plaksti. Tukša krūzīte uz palodzes. Segu siltums. Nepieradināms.