Ausīs skan-un ko Tu dotu,lai vēlreiz… Un tik daudz ko gribētos vēlreiz…aj!Zinu,ka būs,bet kāpēc nav tagad nezinu. Nezinu,vai upes skumst par to,ka viņu krasti nekad nesatiekas. Vispār nezinu,ko domā paralēles,taisnes.It kā ir labi būt taisnei,kas virzās uz mērķi,tikai laikam ir vērts iegaumēt,ka taisnes var lauzt,ka taisnes var turpināties abos virzienos un tā var neceļos aiziet-pa kreisi,ja pa labi neiznāk. Un es nezinu,vai naktīs debesis ilgojas pēc saules.Nezinu, kur rodas sajūta,ka ir gana…
Un ko Tu dotu,lai vēlreiz… Laikam neko,laikam nesanāca.Laikam satikāmies neīstaja laikā un runājām katrs par savām zīlītēm-viens gribēja lidot,otrs acīs lūkoties. Nepiešķīlās,neizšķīlās mazi pūkaini cālēni pavasarī. Laikam nebija laiks tik silts. Gaidīju,ka cilindri smaržos pēc netīrām rokām,bet Tu at tiem gāji uz balli. Un ko Tu dotu par vēl vienu tādu nesaprašanos? Laikam dārgāko,kas man pieder,laiku.