šķiet dīvaini tas – kad interesējies par kādu, viņš saka – nevajag, izbeidz aizmirsti, bet kad beidz interesēties (kā šito vārdu raksta pareizi?!), tā šis pats cilvēks dara visu iespējamo un neiespējamo,lai atkal par sevi atgādinātu. Laikam esmu par naivu savam vecumam. Reizēm jūtos arī par vecu savam vecumam.

“Laiki met lokus, dažreiz saule slēpjas kastaņkokos…” Bet reizēm viņa vienkārši slēpjas. Nu jau gandrīz mēnesi rītos atverot acis Čehijā (nenoliegšu faktu, ka reizēm rītos tikai tās aizveru) paveras skats uz pelēkām debesīm – pelēkām, pelēkām. Ceru, ka turpmāk saule sāks spīdēt biežāk.

Neskaitot hameleonu rotaļas un saspringtās attiecības ar sauli, tad man te iet diezgan labi. Nu pat varbūt “baigi” labi.