Es vakar satiku sevi tādu, kāda biju dikti sen. Tik ļoti sen, kad domāju, ka ir tikai labais un sliktais. Ir ideāli un ir tas, ko citi nosoda. Kad ir tikai tas, ko Tu gribi sasniegt, vēl tas, ko citi gaida no Tevis. Bet Tevis nav. Jā, man šķiet, ka kādreiz es biju tāda, kad man manis nav. Ir perfekcionisms un skaļi man vajag, un klusi – man vajag Tevi sev blakus. Bet izrādās, ka ir arī emocijas un iespējas kļūdīties, var ļauties pa straumi, var iemīlēt to, ko Tu dari.

Un izrādās, ka tas viss ir pat man. Dikti sen es biju tāda, tas bija toreiz, kad nedzēru kefīru.  Bet tad, kad Tu atļaujies nepārziemot viens, kad atļaujies rūpēties par draugiem, kad beidz melot pats sev, kad atļaujies būt tāds, kāds nekad neesi bijis… Un pasaki sev – es esmu labs! Tad ļoti iespējams, ka arī Tu kļūsi līdzīgāks laimei.