Priekš un pirms visa, kad vēl nebija zvaigžņu drukā nekas iespiests, pat tad viņa jau bija. Un ir arī šodien, būs arī rīt. Viņa varbūt nerunā Tavā un manā valodā. Tik bieži viņa klusē. Tik bieži runā sirdsbalsī, ka kļūstu pikta par to, cik bieži klusēt lieku savai sirdij. Šī mazā sajūta (jo kā gan tā varbūt liela, ja tik viegli nepamanāma?!) jau pirms visa te bija – te kaut kur ķiršu ziedos, kaut kur virmoja gaisā, slēpās un nedevās rokās.

Slēpās no tā, ka var tikt nesaprasta.

Slepās no tā, ka var tā arī visu dzīvi palikt tāda maza sajūtiņa vien, kaut kur nosalusi sirds priekškambarī.

Slēpās no bailēm.

No nesadzirdēšanas, no pamešanas.

Tāpēc jautā. Jautā savai priekšnojautai.

Man viņas arī ir, bija un būs. Ir tādas sliktās – kuras veļas, veļas un saveļas akmenī, tad uzkrīt uz kājas un reizēm arī uz sirds.  Ir tādas mazas priekšnojautiņas, kas liek nopirkt tieši to kleitu un braukt tieši ar to vilcienu. Un tad ir tās – tās lielās un tās debešķīgās, kurām ir bail noticēt.

Bet ja akmens var savelties, tad kāpēc neticēt šoreiz?

Bail. Neizdošanās. Neveiksme. Vilšanās.

Bet, jā, ir arī tādas priekšnojautas, kurām vajag spēku, lai saņemtos un noticētu. To arī dāviniet man svētkos – spēku un ticību. Un vēlmi prast ar laimi sarunāties un priekšnojautai jautāt.