Kas to būtu domājis, ka man beidzot neko negribas teikt. Patiesībā jau gribās, bet ir saprasts, ka vārdi ir lieki, ja nav neviens, kas to grib dzirdēt. Un klusums mēdz būt tik skaists. Tad Tu skaties, kā lilijas uzzied. Tad Tu skaties kā Viņa acu skatiens šaudās no Tavām acīm līdz Tavām lūpām. Tad nolūkojies cik lēni un mierīgi tek upe. Tad Tu skaties kā tukšā pilsētā mirgo luksofora gaismas. Tu lasi savu mīļāko grāmatu desmito reizi. Tu dzer tēju ar acu skatienu piekaltu pie pretējās sienas. Tu esi Tu pats, kad Tu klusē.

Es vairs negribu runāt. Es gribu ērti un skaisti paklusēt. Laikam Rudens. Un aukstums iezogas manos pledos.