Man liekās, ka esmu pašpietiekama. Līdz brīdim ,kad saproti, ka spēj mainīties. Un mainies. Un pat uz “to labo” pusi. Bet viss līdz brīdim, līdz brīdim, kad nedabū kārtējo kafiju rītos, kafiju pēcpusdienā un kafiju skolā – bet tā jau nav atkarība. Līdz brīdim, kad kafijas vairs nav. Jā, nav. Tāpēc novērtē to, kas Tev ir, kamēr Tev ir. Kad nebūs, tad varēsi sev jautāt – nepareizā izvēle vai nepareizā es. Vai kārtējā “amerika.”

Es nekad nevienam nevarēšu iedot vairāk laikā. Es varu tajā tikai dalīties.Un laikam tomēr neesmu iemācījusies dalīšanu skolā tik labi, kā vēlētos.Kļūdīties ir cilvēcīgi. Jā, tā es sevi mierinu.Un kad tiešām es sapratīšu, ka viss ir beidzies, tad noteikti atkal debesis šķitīs zilākas un varbūt pat būs jau zāle.

Tik dīvaina padarīšana ir sirds – tā noliedz gan nāvi, gan mīlestību.