Tās, protams, ir tikai nedaudzas dienas, kad dzīvoju savādākā dienas plānā kā iepriekš – kad reizēm es ar laiku mētājos, bet tagad man ir radusies pavisam citas izjūtas par to, kas ir 5 stundas, kas ir četras stundas un kas ir pus12 naktī un kas ir 6 no rīta. Man ir cita attieksme pret snaušanu vilcienā un piemigšanu lekcijās. Laiks mainās, pavisam noteikti tā tas ir. Laiks mainās līdz ar atbildības sajūtu. Un šeit nav runa tikai par atbildības sajūtu pret pienākumiem, kas ierakstīti līgumā, bet arī par to, ka lai arī reizēm škiet, ka mazliet pietrūkst sekunde vai divas, bet tik un tā NEDRĪKST aizmirst piezvanīt mammai vai aiziet ciemos pie draugiem – jo reiz kad (varbūt, bet es to nenovēlu ne sev, ne citiem) Tu būsi zaudējis visu, tad tie būs viņi, kas Tev palīdzēs, ja vien jau pats nebūsi pazaudējies viņus skrienot pēc škietami labākas dzīves…